Jā, tas ir mans viedoklis. Mēģināšu motivēt. Un tiešām aiz manis nestāv nekādas politiskas partijas, neesmu arī nekādu arodbiedrību biedrs - tas ir mans personiskais viedoklis. Kāpēc fotoradari bija vajadzīgi? Uzstādot 149 vietās stacionāros fotoradarus, mēs panākam satiksmes negadījumu skaita samazināšanos, jo samazinās plūsmas ātrums. Runāsim atklāti, mēs risinām arī šo piecīšu problēmu - un tad mums nav jāliek uz ceļa policisti ar «fēniem». Tomēr pats galvenais - vajadzēja tā visa rezultātā samazināties ceļu satiksmes negadījumu un bojāgājušo skaitam. Tas izpildīts netika. Domāju, ka tur ir vairāki iemesli. Neparēķināja tehniskas lietas - šiem fotoradariem vajag pieslēgt elektrību, bet šodien mums katram stabam ir saimnieks - kad slēdza līgumu, to visu varēja paredzēt. Taču aizgāja pavisam citu ceļu. Sapirka pārnēsājamos radarus, kuriem nevajag iepriekš izlikt brīdinājuma zīmes. Tos var sabāzt visās vietās, un man ilgi var skaidrot, ka tas nav biznesa projekts. Jo saprotiet - pie katra fotoradara jāpiepērk klāt automašīna, jāpieliek klāt apsargs, bet neviena firma nav altruists, lai to darītu uz sava rēķina. Dabīgi, ka to dara, lai nopelnītu. Var jau būt, ka pirmie kucēni ir jāslīcina un tas ir viens no pirmajiem publiskā un privātā sektora partnerības projektiem. Tomēr iznāk dīvaini. No manis paņem nodokļus - uztaisa par to naudu biznesu, un tad no manis vēl «nokāš» šīs soda naudas. Neesam mazi bērni, redzam, kas notiek. Šos radarus nevar uzstādīt melnajos punktos - tāpēc tos uzstāda, kur apsargi viegli var nolikt mašīnu, kur radarus var labāk paslēpt, bet satiksmes drošība - tas jau paliek pēdējais jautājums.
Vai par statistiku vēl nav pāragri spriest?
Redziet, 149 melno punktu vietā ar šiem jaunajiem aptuveni 40 radariem esam radījuši vēl 40 melnos punktus. Nezinu, cik profesionāli mani bijušie kolēģi strādā, bet ir vietas, kur paša radara uzstādīšana rada avārijas situāciju. Es vienmēr esmu teicis - nepārkāp, tevi nesodīs, bet visi mēs tomēr esam nedaudz cilvēki.
Un viņš spiež uz bremzēm, ieraugot radaru…
Bet dabīgi! Un tad aizmugurējā vadītāja reakcija. Un tad viens brauc lēnāk, aiz viņa visa kolonna - ātrāk, un tas rada stresu, bīstamas situācijas un problēmas.
Bet kāds šo fotoradaru stāstu ir izgudrojis, un tas droši vien nāk no Valsts policijas. Kur ir tā pieļautā amatkļūda?
Domāju, ka, lai šo stāstu saprastu - redziet, ne jūs, ne es, ne sabiedrība šo līgumu visu pilnībā nav redzējuši, - jāredz šis līgums. Tad vai nu jāliek šo līgumu pārslēgt, izdarot tā, kā tas ir sabiedrībai nepieciešams, vai tas ir jālauž. Es gribu redzēt tāpat kā Polijā, Lietuvā, Igaunijā tieši stacionāros fotoradarus tajās vietās, kur ir melnie punkti, civilizēti uzstādīti, kā to prasa likums - ar zīmēm iepriekš. Nekā slikta tajā nav, ka brīdina par radariem, jo tad jau mēs sasniegsim mērķi - ceļu satiksmes noteikumu ievērošana, drošības pieaugums uz ceļiem. Tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem - drošības palielināšana uz ceļa, šie tehniskie līdzekļi, kur ar nelieliem līdzekļiem var sasniegt lielu efektu.
Sabiedrībā aizkulisēs mēdz runāt, ka pirms tādiem datumiem kā 16. marts drošības struktūras neitralizē aktīvākos radikālo šūnu pārstāvjus, un jautā - kāpēc drošības struktūras neparūpējās par Vladimiru Lindermanu, kad sākās tā parakstu vākšana?
Redziet, tas vienmēr ir koks ar diviem galiem. Pirmais, tad ir jāiet tajās dziļākajās saknēs, vai mums vajadzēja no Krievijas prasīt, lai viņu mums izdod, kad viņš tur sēdēja cietumā. Būtu nosēdējis mierīgi un Krievijā palicis - Latvijai nebūtu problēmu. Otrs, redziet, jūs man uzdodat jautājumu šādā kontekstā, bet vienmēr var uzdot otrādi - kā tad ir ar demokrātiju? Ir lietas, kuras mums var patikt, var nepatikt. Jau senie gudrie ir teikuši, ka ar demokrātiju ir tā, ka tā beidzas tajā vietā, kur sākas mans deguns, bet tajā pašā laikā es esmu gatavs pakārties un nošauties par taviem uzskatiem. Nedomāju, ka ar kaut kādiem drošības spēkiem mēs šajā jautājumā panāksim labu rezultātu. Domāju, ka mēs to varam panākt pavisam savādākā veidā. Citādi mēs domājam gluži kā tajās vecajās kategorijās, kad veselas VDK nodaļas izstrādāja risinājumus.
Vienlaikus - vai tā būtu Drošības policija, vai KNAB - izskan pārmetumi, ka tās mēdzot izmantot varu, ko dod operatīvās darbības pilnvaras.
Dabīgi, ka ir gadījumi, kad operatīvās darbības likums tiek izmantots ļaunprātīgi, un vienlaikus ir vietas, kur to neizmanto pilnībā. Ļaunprātība - tas ir cilvēciskais faktors. Šodien pārsvarā izmanto tehniskos līdzekļus - noklausās telefonus un visu pārējo, kam ir ļoti viegla pieeja un piekļuve. Tomēr augstākā pilotāža ir aģentūras darbs, ko izmanto maz.