Vienas no istabas durvīm atrastas izgāztuvē un atjaunotas, uz kādas no sienām atklāts senais krāsojums, un šur tur vīd vecās tapetes. Arī ieturētais stils un lielie logi, pa kuriem paveras skats uz Rīgu, rada īpašu noskaņu. Nav grūti iedomāties, ka šādā vidē ir vēlēšanās visu laiku radoši izpausties un sauss birokrāts te nedzīvo. Gan Esmeralda, gan Zahars atzīst, ka nebūs no tiem cilvēkiem, kas vakarā gulēs dīvānā un bezrūpīgi skatīsies televizoru. «Mēs esam tādi darboņi, kas nevar nosēdēt mierīgi,» Dienai saka Esmeralda.
Pie ģipša spaiņa
Abi iepazinušies pie ģipša spaiņa skolā. Esmeralda bijusi vienīgā, kura Zaharam, kurš nekad ģipsi nebija jaucis, palīdzējusi. Lai gan abi dara samērā pretējas lietas - Esmeralda strādā ar ģipsi, porcelānu, bet Zahars ar grafiku un zīmēšanu -, kopīgu projektu netrūkst, un kopā ir interesantāk un vieglāk. «Ja tu atrodi cilvēku, kas saprot un grib darīt, un grib arī iesaistīties, darbi iet no rokas. Svarīga ir attieksme un gribēšana darīt,» saka puisis.
Dzīvoklī uz lielās palodzes gozējas Esmeraldas svaigi aizstāvētais maģistra darbs - porcelāna trauki. Blakus telpā - darbistabā - mākslinieku piederumu ir tik daudz, ka nav iespējams uzskaitīt. Taču neviens no viņiem nepiekrīt Dienas formulējumam «jaunie mākslinieki», esot vairāk dizaineri. «Mani vienmēr tas vārds biedē - mākslinieki. Visos darbos dizaina puse ir vairāk izteikta, arī tehniski mēs saprotam, kā izdarīt, kā uztaisīt. Tas ir strukturēts un pamatots darbs, bet tai pašā laikā vizuāli estētisks. Tā estētika tad varētu būt mākslas puse, bet ir arī dizaina puse, kas ir 70%,» skaidro Zahars. «Pa gaisu» neesot ne viens, ne otrs.
Zaharam ir 27 gadi, un ilgākais laiks tiek pavadīts pamatdarbā reklāmas aģentūrā, strādājot par mākslinieku, savukārt Esmeralda paralēli studijām Mākslas akadēmijā strādā turpat par studiju metodiķi. Tas ļaujot uzlabot arī pašu mācību procesu. Akadēmija bijusi liela dzīves daļa arī Zaharam, un ar tur iegūto izglītību viņš lepojas visvairāk.
Latvija nenospiež
Kā vienu no kopdarbiem abi rāda porcelāna tējas trauku, uz kura ir Zahara zīmējums. Tas ir kā stilizēts rūķītis, un šī tēma puisim ir tuva. Plauktā stāv ne viena vien klade ar rūķu zīmējumiem, un arī datorā šādu failu netrūkst. Zahars pieļauj, ka kaut kad nākotnē tās varētu būt ilustrācijas bērnu grāmatai. Varbūt nedaudz bērnišķīgi, bet šis motīvs piesaistot. Pagaidām puisis to neizmanto peļņai. Naudas darbi vairāk ir tādi standarta, viņš saka, dažreiz pat garlaicīgi, galvenās ir klienta intereses un vēlmes.
Latvijā esot grūti ar sabiedrības izpratni par dizaina vērtību. Pats grūtākais abiem esot atbildēt uz jautājumu: «Cik par to gribat?», bet arī pircējam ne reizi vien «nobolās acis», uzskatot, ka nosauktā cena ir par augstu. «Lielākā masa ir cilvēki, kas aiziet uz Jysk veikalu un nopērk taburetīti par pieciem eiro ar plastmasas kājiņām, nevis kādu dizaina mēbeli,» piebilst puisis. Šī joma vēl ir jāattīsta, piemēru varot ņemt, teiksim, no Dānijas, kur šī joma ir ļoti novērtēta un līdz ar to arī piedāvājums ir liels un kvalitatīvs.
Abus jauniešus mazā Latvija gan nenospiež - tam esot arī daudzas priekšrocību. Atšķirībā no studentiem un jaunajiem māksliniekiem ārzemēs te nebūs tādu, kas darbojas ļoti šauri - tikai vienā specialitātē ar vienu materiālu. Latvietis var visu - strādāt ar koku, mālu, metālu un vienlaikus visu uzzīmēt, turklāt ļoti augstā līmenī. Te jaunajiem ir radoša nestandarta pieeja un vēlme darboties, un talantīgu cilvēku netrūkst, viņi piebilst.
Arī tas, ka te «visi cits citu pazīst», esot tikai pluss - ir skaidrs, pie kā vērsties pēc palīdzības un kur meklēt sadarbības iespējas. «Arī esot prom, es lepojos ar to, ka esmu no Latvijas un mums ir tik dažāda kultūra - tāda krāsaina, nav tikai viens virziens,» norāda Esmeralda.
Dziļi mežā ūpis
No visām idejām, kas abiem iešaujas prātā, realizēt izdodoties gandrīz visu. Par nereālām lietām nemaz nesapņojot, jautājums ir tikai par to, kad konkrētās lietas īstenot. Bieži uzrunājot arī konkursi, un patlaban kādā no galdniecībām abiem top darbs Bubo Bubo Bubo. Šādi sauc Eirāzijas ūpja pasugu, kas sastopama Latvijā un ir iekļauta Sarkanajā grāmatā. Ideja par ūpi radusies, jo tas ir naktsputns, kas ir aktīvs naktī, bet atpūšas dienā, un te rasta līdzība ar festivāla Positivus dzīvi - naktī visi aktīvi dejo, bet dienā laiskojas. Šajā festivālā tā teritorijā mežā koka konstrukcijas ūpi varēs apskatīt arī pasākuma dalībnieki. Dienas laikā - kā atpūtas vieta, kur apsēsties -, bet naktī tas tiks izgaismots no iekšpuses, radot īpašu vietu, kurā sastapties ar ūpi un klausīties tā balsī. Finansējums projekta īstenošanai izcīnīts Positivus festivāla rīkotajā vides objektu konkursā Zūdam kokos!, kas šogad notiek sadarbībā ar a/s Latvijas valsts meži. Pēc festivāla ūpis gan jauniešu dzīvoklī nenonāks - to plānots izstādīt Tērvetes dabas parkā.
Lai kāds projekts spētu abus ieinteresēt, tam jābūt oriģinālam un iepriekš nedzirdētam, taču ar skaidru koncepciju. Arī nākotnē Esmeralda ar kursabiedrenēm vēlas Rīgā izveidot kaut ko nebijušu - atvērto keramikas darbnīcu. Patlaban tai tiekot meklētas telpas. Iespējams, tad arī sabiedrībā rastos lielāka izpratne par dizaina darbiem, ja redzētu to tapšanas procesu. Tā arī būtu iespēja abiem kopā radīt kādus produktus. Būtu jāpiestrādā vien pie tirgošanas, jo pārdot pašu radītās lietas ne viens, ne otrs nemākot.