Tomēr ir pamatotas bažas, ka tā tas arī turpināsies. Turpinot dzīvnieku tēmu - biologi ir novērojuši, ka dažām putnu sugām, piemēram, gulbjiem, riesta laikā tā «aizkrīt širmītis», ka viņi gatavi aplidot koka sprunguli un šajā ačgārnībā arī iestrēgst.
Un te mēs nonākam pie jautājuma, uz kuru nav nācies lasīt atbildi un arī pašam zināšanu pietrūkst. Jautājums ir: kā viena tik neliela nācija/sabiedrība var tik pašnāvnieciski uzvesties? Ir dzirdēts pretējais: ka tik mazu teritoriju un populāciju var «uztaisīt par konfekti», tieši pateicoties nelielajiem mērogiem. Bet nesanāk. Kāpēc?! Vai tiešām mums ir nepieciešams apdraudējums kādas svešas valsts vai nācijas veidolā, lai sakoncentrētos?
Labi, var saprast, ka cilvēkiem arvien būs atšķirīgi viedokļi par dzīves jēgu un televīzijas šovu dalībniekiem. Jau Sv. Augustīns rakstīja, ka laimes jēdzienam ir 289 skaidrojumi... Tomēr mūsu plēšanās skar jautājumus, kas ir šajā zemē mītošo un viņu pēcteču izdzīvošanas jautājums. Ņemot vērā ĢVK piedzīvojumus, ir mazliet riskanti minēt salīdzinājumus ar citām tautām, tomēr mēģināšu... Vēl nesen mēs uzvedāmies kā Lieldienu salu aborigēni, kuri, sacenšoties statusa un turības izrādīšanā cits citam, izcirta salu kokus (lai transportētu tās milzonīgās akmens galvas) un piedzīvoja augsnes eroziju, attiecīgi ekoloģisku katastrofu. Kas attiecas uz enerģisko savstarpējo apkarošanu - šādi savulaik uzvedās kalnieši, kuriem pirmā vietā ir dzimta un kuriem nebija morālu problēmu doties palaupīt kaimiņu ielejā, pat ja tur dzīvojošie runā tādā pašā valodā un formāli pieder tai pašai etniskajai grupai. Vai indiāņi Amazones džungļos. Nosperam aitas/banānus, sievietes un fiksi atgriežamies savā ielejā/upes pusē. Mēs taču it kā dzīvojam citā laikmetā un uzskatām sevi par citai kultūrai piederīgiem. Un - vienai nācijai piederīgiem, kas jo būtiski. Jo, ja mēģinām rast atbildi uz jautājumu, kā viena proporcionāli neliela ļaužu grupa var uzkundzēties visai sabiedrībai, tad vēsturisko piemēru netrūkst. XIX gadsimta beigās uz 300 miljoniem indiešu bija 6000 britu ierēdņu. Bet tās bija kolonizatoru un kolonijas attiecības starp dažādām nācijām, kas Latvijas gadījumā nevar būt skaidrojums.
Protams, riskanti ir aicināt uz dialogu, kā iemeslu minot piederību vienai nācijai. Jo, kā smejies, tas, ka sūdabrālis ir tautietis, ir mazs mierinājums. Varbūt varētu sākt no citas puses. Dažbrīd rodas sajūta, ka sabiedrības noskaņojums ir: kamēr trešdaļu no Latvijā dzīvojošajiem neieliks cietumā un vēl trešdaļai neatņems īpašumus, nekas uz labo pusi nemainīsies. Var jau būt, ka tas nenāktu par skādi, bet - tā nekad nebūs! Attiecīgi nav vērts gaidīt uz šo brīdi X, kad sliktie būs pārmācīti un nekas nestāsies ceļā gaišajām iecerēm un darbiem. Mēs varam nemainīt savu iekšējo pārliecību, ka politiķis X ir muļķis, uzņēmējs Y maita utt., bet šai pārliecībai nevajadzētu mūs atsvešināt no pašu zemes.