Vienmēr esmu uzskatījis par izšķērdību to, ka, mainoties politiskajai varai, neizbēgami seko augstāko ierēdņu vai pārstāvju valsts uzņēmumos nomaiņa. Pieredzējušie, zinošie aiziet kur nu kurais. Vietā tiek ielikti citi - no jauna apmācāmie.
Kā galvenais kritērijs jaunu iecelšanai veco vietā parasti tiek minētas nevis nepilnības iepriekšējo darbā vai augstāka to aizstājēju kompetence, bet gan politiskā uzticēšanās, ko nodrošina piederība pie attiecīgo jomu kontrolējošās partijas. Tāpēc nav brīnums, ka šādas rotācijas allaž bijušas saistītas ar skandāliem, vairojušas sabiedrības neuzticību varas politiķiem, neticību valsts pārvaldes efektivitātei.
Taču vēl nejēdzīgākas ir situācijas, kad konkrētu personu vajadzībām amati valsts uzņēmumos un pārvaldes institūcijās tiek radīti no jauna. Vēl nesen ar vēlmi radīt īpašu komisiju, ko dažus mēnešus pirms ievēlēšanas Eiroparlamentā vadīt Valdim Dombrovskim, izcēlās Saeima. Tagad sabiedrības uzmanība pievērsta Rīgas lidostai, kuras valdes sastāvs speciāli tiek paplašināts, lai nodrošinātu labi atalgotu amatu bijušā premjera biroja vadītājai Olitai Augustovskai. Taisnošanās, ka Rīgas lidostā jauns amats neesot veidots, izskatās nožēlojami. Īpaši tēze, ka vakance izveidojusies, vienam no valdes locekļiem kļūstot par tās priekšsēdētāju (it kā priekšsēdētājs varētu nebūt valdes sastāvā). Nekādu kritiku neiztur arī satiksmes ministra paustais, ka turpmāk viņš zināšot, kas notiek attiecīgajā uzņēmumā. Pārējie valdes locekļi neatskaitās, un Olita Augustovska nu būs galvenā ziņotāja? Īpaši komiski tas skan saistībā ar neseno telefonsakaru noklausīšanās skandālu Rīgas lidostā.
Abas bijušās amatpersonas - Valdis Dombrovskis un Olita Augustovska - neapšaubāmi ir ļoti pieredzējušas, zinošas, un būtu tikai normāli, ja Vienotība viņu augsto kompetenci lietderīgi izmantotu. Taču ne jau tik prastā veidā, radot speciālas politbarotnes!
Jau esmu paudis, ka ekspremjers būtu izpelnījies ļoti augstu sabiedrības atzinību, ja atlikušo laiku līdz «jaunajiem izaicinājumiem» Briselē būtu veltījis ātrākas Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas veicināšanai. Arī viņa bijušās biroja vadītājas iecelšana kādas slikti strādājošas amatpersonas vietā vai laikus par vakantu definētā amatā neradītu nekādu satraukumu. Jo abos gadījumos būtu skaidri redzams arī sabiedriskais labums, ne tikai konkrētos algas ciparos izteikts privātais.
Rīcība saskaņā ar principu - ir cilvēks - amatu atradīsim - ir sliktākais, ko abām bijušajām augstajām amatpersonām varētu novēlēt. Tas neviļus liek domāt, ka Vienotība ir atkāpusies no kādreiz skaļi definētajiem godprātīgas valsts vadīšanas principiem vai arī priekšvēlēšanu laikā tajā sākušās iekšējo grupējumu cīņas un kāds speciāli vēlas «izcūkot» savējos. Skaidrs, ka šāds kārtējais «iebridiens vircas bedrē» smirdēs vēl ilgi. Pat ja šo vienu atsevišķo gadījumu cilvēki ātri aizmirsīs, tas savu nospiedumu būs atstājis, jo pēdējā laikā šādi paklupieni sākuši krāties cits pēc cita un veido attieksmi pret konkrētu politisko spēku kā alkatīgu varas izmantotāju savās personiskajās interesēs.