Klibā komunikācija
Lūkojot pēc darba mazāk kvalificētos amatos, piemēram, apkalpojošajā sfērā, darba meklētājiem nācies saskarties ar atlases veicēju paviršību. Maira, kura meklē oficiantes darbu, stāsta, ka ir nepatīkami, ja darba intervijas laiks tiek noteikts, piemēram, no 10.00 līdz 12.00, jo tad jāsēž rindā un jājūtas kā konveijerā. «Bieži arī tā īsti neizvaicā - pajautā par valodu zināšanām, pieredzi un pasaka: «Mēs jums piezvanīsim!»» Pāris reižu sanācis uzķerties uz pašas pārlieko uzticēšanos, stājoties darbā bez konkrētas vienošanās par atalgojumu. Alga, kas intervijā raksturota kā «ne pārāk liela, bet iztikt var», izrādījušās kapeikas, turklāt to Maira uzzinājusi tikai pēc uzstājīgas tincināšanas, darbu sākot. Negodīgs meitenei šķiet arī darba devēju paņēmiens pretendentus pārbaudīt praksē, taču nevis vienu, bet vairākas dienas. «Nostrādina par velti,» Maira rezumē.
Šis tas sakāms par darba intervijām arī kandidātiem uz augstākas pakāpes pozīcijām. Ilzi, kura pretendē uz vadošu amatu un savā pieredzē arī pati bijusi intervētāja, kaitina, ja pēc pārrunām, kurās izrunāts pats minimums, seko ilgi testi, kas pārbauda dažnedažādas prasmes, izņemot tās, kas vadītāja amatā vajadzīgas visvairāk - līdera un organizatora spējas. Laurai, kas meklē darbu mārketingā, netīk sastapties ar saviem konkurentiem, jo tas liek salīdzināt. Savukārt Mārtiņš, kurš arī ir mārketinga jomas profesionālis, reiz gājis cauri četrpakāpju atlasei, kurā nācies gatavot arī reālu projektu no A līdz Z, tāpēc viņu mulsina iespējamā radošo ideju nosmelšana, par kuru citos apstākļos uzņēmumam būtu jāmaksā branga nauda. Taču kopumā atlase bijusi vērtīga pieredze. «Deva pārliecību, ka ar manu profesionālo varēšanu viss ir kārtībā, vienkārši mūsu - darba meklētāju - ir par daudz,» Mārtiņš ir optimists. Viņam gan sāp klibojošā komunikācija par atlases rezultātiem. «Finālā bijām divi vai trīs, bet beigās pašam nācās zvanīt un jautāt, vai esmu palicis aiz strīpas. Nekautrējos un par to aizrakstīju viņu personāla vadītājai. Copy paste laikmetā atsūtīt pieklājīgu ziņu taču nav grūti - pat vairāk nekā pāris kandidātiem.»
Neērtie jautājumi
Pie darba interviju stresa pierast nevar, ja vien uz tām neiet ļoti bieži, atzīst darba meklētāji. Laura gan novērojusi: jo mazāk konkrēto darbu gribi, jo mazāk streso. Tādējādi arī izredzes ir labākas. Lielāko uztraukumu pārrunu laikā katram cilvēkam rada kas cits, bet nereti tie ir pēkšņi uzdevumi, piemēram, lūgums kaut ko pārdot iedomātam klientam svešvalodā.
Atsevišķa kategorija ir intervijās uzdotie jautājumi. Laura teic, ka, pat zinot, kas jāatbild, viņu no sliedēm ikreiz izsit nekonkrētais «pastāstiet par sevi!». «Latviešiem arī ir problēma sevi lielīt, pārdot,» viņa uzskata. Pret klasisko «Kāpēc vēlaties strādāt mūsu uzņēmumā?» darba meklētāji lielākoties izturas saprotoši un arī citiem iesaka atbildēt pēc iespējas godīgāk. Mairai reiz nācies dzirdēt divdomīgu «vai esat modele?», Zandu mulsina «kā un kur jūs sevi redzat pēc pieciem gadiem?», savukārt Ilze uzskata, ka neērtie jautājumi vairāk domāti, lai novērtētu cilvēka spēju iziet no situācijas. Viņai pašai nepatīk urķēšanās iepriekšējās darbavietas atstāšanas iemeslos. «Jautājumi var liecināt par darba devēju. Vari saprast, vai vispār gribi tur strādāt,» viņa norāda un stāsta savu pieredzi: mazākos uzņēmumos biežāk tiek vaicāts par ģimenes statusu, bērniem - par lietām, ko intervijās jautāt nedrīkst. «Tad esmu teikusi, ka viņiem nav tiesību to prasīt. Protams, tas nav spēlējis man par labu,» Ilze atzīst.
Latvijā - brīvāk
Latvijā tomēr īpašo jautājumu, kas domāti psiholoģiskai izsišanai no sliedēm, pagaidām nav tik daudz, cik Anglijā, saka Laura, kas kādu laiku studējusi un arī meklējusi darbu šajā valstī. Viņa atklāj, ka Anglijā darba intervijā nekad netiks jautāts par vēlamo atalgojumu, jo jau sludinājumā tiek norādīts piedāvātais. «Latvijā man šis jautājums šobrīd liekas īpaši nevietā - tu nezini, cik krīzes skarts ir uzņēmums, ko teikt, lai neizklausītos utopiski…» Laura teic. Anglijā darbiniekus lielākoties meklē hedhanteri, nevis paši uzņēmumi, tāpēc pirmā intervija būs telefoniska, turklāt pēc tās tālāku uzaicinājumu pretēji Latvijas nenoteiktībai var gaidīt ilgākais nedēļu. Ja tas neseko, var droši pieteikties citai vakancei. Par sevi intervijās liek manīt arī angļu tradīciju spēks. «Sarokošanās ir obligāta, daudz vairāk laika tiek tērēts etiķetei. Latvijā intervijas ir brīvākas un familiārākas, tas man patīk. Te arī biežāk dod radošus uzdevumus, Anglijā ļoti jāgatavojas uz runājamo daļu,» Laura klāsta.
Arī citi darba meklētāji intervijās Latvijas uzņēmumos sastapušies ar patīkamiem pārsteigumiem. Mairu iepriecina laipnība un komplimenti par prasmēm, kaut latviešu darba devējus viņa raksturo kā lecīgākus par ārzemniekiem. Zandu reiz izbrīnījis zibenīgais uzaicinājums uz pārrunām jau nākamajā dienā pēc CV nosūtīšanas. Savukārt Ilze par pozitīvu pārsteigumu sauc ikvienas Latvijas nozares profesionāļu mazo loku. «Patīkami, ja intervētāji pamanījuši manus iepriekšējos darbus un teic, ka tie bijuši «success story». Jauki arī, ja intervijā jūties ne kā inkvizīcijā, bet vari ar intervētāju atrast kopīgu valodu, sākt apmainīties viedokļiem,» viņa saka.