Apzinoties, ka nav labs stils citēt pašam sevi, tomēr minēšu, ko 2014. gada notikumu apskatā šī laikraksta slejās rakstīju pirms vairākiem mēnešiem: «Krīzes situācijās ikvienai partijai ir divi iespējamie uzvedības modeļi. Pirmais: ar saliedēšanos saprast viedokļu daudzveidības izskaušanu, stingru varas vertikāli pašā partijā. Otrais: pieņemt, ka partijas biedru intelekts, inteliģence un domāšana par valsts nākotni ir pietiekoši un šīs vērtības savā ietekmē pārspēj jebkurai grupai raksturīgu savstarpēju kašķēšanos, apvainošanos utt. Izskatās, ka pērnā gada nogalē pārvēlētā Vienotības vadība par drošāku ceļu izvēlējusies pirmo modeli.»
Spriežot pēc Vienotības vadības reakcijas uz partijas biedru Jura Vidiņa un Jāņa Egliņa izteikumiem, prognoze piepildās. Ja ņem vērā, ka autors objektīvu iemeslu dēļ nevar pilnvērtīgi zināt iekšējos procesus premjerministres partijā, nebūtu arī korekti apveltīt notiekošo ar kādiem viennozīmīgiem novērtējumiem. Tomēr jebkurā gadījumā izvēle par labu pirmajam modelim Vienotībai draud ar šādiem riskiem.
Pirmais. Jo mazāka ir personāliju un viedokļu daudzveidība partijā, jo lielāka iespēja, ka vēlētājs, kurš kopumā gatavs atdot savu balsi par šo organizāciju, nesaskata sev tīkamākas nianses kopējā, piedodiet, rasolā. Piemēram, ZZS vēlētājam ir no kā izvēlēties - vienam labāk patīk Lembergs, citam - Vējonis. Līdzīgi ar Nacionālo apvienību: ļoti iespējams, ka cilvēkam, kuram simpātisks liekas Latkovskis, nepavisam tāds neliekas Iesalnieks (un otrādi), tomēr galarezultātā partija ir ieguvēja. Domāju, ka tāpat līdz šim bijis Vienotības gadījumā - ja nu kādam pagalam krita uz nerviem t. s. liberāļu spārns, viņš varēja sevi mierināt ar domu, ka viņš taču balso par «nacionāli konservatīvajiem» ļaudīm partijā (un otrādi). Jo vienveidīgāka kļūs Vienotība, jo lielāks risks, ka tās vēlētājs paliks mājās vai raudzīsies citas partijas virzienā.
Otrais. Iekšējo kritiķu «izravēšana» automātiski nenozīmē šķelšanos, tomēr apātiju partijas biedru vidū gan var veicināt. Citiem vārdiem sakot, pat ja partijas biedrs stingri nenostājas kāda pusē (vadības vai sodītā), viņam var rasties secinājums, ka neko daudz viņš ietekmēt tāpat nevar, attiecīgi nav vērts uguņot ar idejām vispār. Pat ar tādām, kas nav saistītas ar partijas iekšējo demokrātiju. Diez vai jāpierāda, ka šāda gaisotne nenāk par labu nevienai partijai. Neapšaubot Āboltiņas spējas un, teiksim tā, personīgo motivāciju cīnīties kā lauvai par Vienotības varas pozīciju saglabāšanu, ar to var nepietikt. Turklāt nedz Āboltiņa, nedz Vienotība nav tādā situācijā, lai varētu sevi mierināt ar Saskaņas piemēru - tās atbalstītāji, pieļauju, balso konkrēti par Ušakovu, un viņus maz interesē šajā partijā notiekošais.
Vienotības vadībai noderētu atcerēties kādu komunikācijas ar sabiedrību niansi. Tā, iespējams, nav taisnīga, bet tāda ir. Proti, vadībai var likties, ka svarīgāk ir tas, ko dara partiju pārstāvošie ministri, tomēr ar sabiedrību vairāk komunicē partijas pārstāvji parlamentā (kaut vai tāpēc, ka viņi presei ērtāk sasniedzami).