Īsta jūrmalas meitene
«Esmu oktobra revolūcijas liesmainā meita,» atklājot savu dzimšanas datumu, smaida Dzintra Pētersone. Viņa dzimusi 8. novembrī Kaltenes pusē, tēva mājās pašā jūras krastā. Dzintras vecāki bijuši vienkārši cilvēki. «Tētis jaunībā bija iesaukts vācu armijā. Tad viņš dezertēja. Nonāca Salaspils koncentrācijas nometnē. No nometnes tēvam izdevās izbēgt, pēc tam viņš slēpās kādā stallī zem grīdas. No tā laika viņam sākās veselības problēmas,» stāsta Dzintra. Tomēr pēc kara, kamēr vien varējis, tēvs gājis jūrā, bijis zvejnieks. Dzintras mamma ilgus gadus nostrādājusi Rojā, tīklu darbnīcā lāpījusi tīklus.
Dzintrai par savu bērnību gaišas atmiņas: «Esmu īsta jūrmalas meitene. Cik vien mamma ļāva, ar māsām dzīvojāmies pa jūrmalu vien,» atceras Dzintra. Tēvam bijusi sava laiva, arī meitas viņš ņēmis līdzi jūrā. «Zušus ķērām un butes, un lučus. Kādreiz bija tādi luči - riktīgi! Trekni un lieli! Mūsu pusē laivu piestātnes sauc par sadumiem. Kaltenē sadumi bija vairākās vietās, tur bija tīklu būdas, un, kad kuģi nāca krastā, vēl šodien atmiņā ir, kā skan kuģu pukstēšana. Mamma mūs agri cēla augšā - bija jāiet līdzi uz sadumiem, jāpalīdz purgāt tīklus. Tīklu izklāja, cik varēja, un tad bija jākrata no tīkliem grēves.»
Dzintrai bērnībā nav bijis noteikta sapņa par nākotnes profesiju. «Zināju to, ka gribu mācīties. Gribēju pierādīt, ka tādu vienkāršu cilvēku meitas arī var iegūt augstāko izglītību. Tas bija mans mērķis,» atklāj Dzintra. Vidusskolā viņai labi padevusies latviešu valoda un literatūra, taču Latvijas Universitātē nav izturējusi iestājeksāmenu vēsturē. «Tad mani pierunāja gadu pamācīties Rīgā, Pionieru vadītāju skolā. Es piekritu. Tur ieguvu kultūras darbiniekam noderīgas prasmes,» atzīst Dzintra Pētersone. Universitātē viņa iestājusies nākamajā gadā, neklātienē.«Mācījos, ņemot akadēmiskos atvaļinājumus, deviņus gadus. Tai laikā paguvu apprecēties, piedzima divi bērni,» jaunību atceras Dzintra.
Patīk viss, kas zied
Dzintras pirmā darbavieta bijusi Mērsraga astoņgadīgā skola. Kad radusies iespēja pārnākt darbā uz Roju, Dzintra kļuvusi par pionieru vadītāju Rojas vidusskolā. Šai skolā pavadīti gandrīz 20 gadi, Dzintra bijusi ārpusklases darba organizatore un latviešu valodas un literatūras skolotāja. 1992. gada vasarā Dzintrai piedāvāts piestrādāt Rojas zivju konservu rūpnīcas realizācijas daļā. «Man bija jāmuito kravas - viens traks darbs, bet man patika! Tā laika sajūtas atceros kā paradīzi - aizeju mājās un vakari ir brīvi, tie pieder man! Sestdienās un svētdienās burtnīcas nav jālabo. Rūpnīcā arī paliku strādāt,» stāsta Dzintra. Kad šī darbavieta 90. gadu beigās likvidēta, Dzintra atgriezusies pie literatūras - Rojas bērnu bibliotēkā sākusi strādāt par bibliotekāri. «Man patika strādāt visās šajās darbavietās, bet skolotājus - viņus gan vajadzētu apbalvot ar ordeņiem,» tagad uzskata Dzintra.
Taujāta par sajūtām, kādas pavadījušas, aizejot pensijā, Dzintra stāsta: «Nekad nedomāju, ka man varētu patikt ņemties ar puķēm, bet, kad radās iespēja pāriet ar ģimeni dzīvot uz privātmāju un vajadzēja iekārtot dārzu, pamazām radās mīlestība pret dārzu. Ar gadiem tā ir tikai pieaugusi.» Aizejot pensijā un sākot ar pārdesmit puķupodiem, Dzintra nu ir pārvērtusi savu saimniecību par paraugdārzu, lai arī saka, ka viņas dārzs nekad nebūs gatavs. Dzintra arī tirgo ziemcietes un košumkrūmus, taču šī aizraušanās nav radusies ar nolūku nopelnīt papildus pensijai. Dzintras mīļākās puķes ir īrisi un dienziedes, patīk rozes un mārtiņrozes. «Man patīk visas, kas dārzā zied.»
Pasaule tik skaista!
Kad 2012. gadā Dzintrai piedāvāts vadīt pensionāru biedrību Liedags, ko ilgus gadus Rojā vadījusi Velta Kārkliņa, sākumā Dzintra šaubījusies, tomēr vēlme realizēt savas organizatora dotības bijusi stiprāka par šaubām. Tagad Dzintra no sirds saka: «Man patīk strādāt ar vecajiem cilvēkiem. Reizēm skatos uz viņiem un apbrīnoju - viņi ir tik pilni enerģijas! Brauc uz visām ballēm, gandrīz visām kundzēm ir arī dārziņš un papildu sabiedriskie pienākumi. Kādreiz domāju - kad man būs 80 gadu, vai es arī tā spēšu?»
Dzintrai nav bail novecot, arī no krunkām nav bail: «Man bail no tā, ka kādreiz ir jānomirst, jo pasaule ir tik skaista! Gribētos vēl paceļot.» Kad Dzintra svinējusi 50 gadu jubileju, domājusi - tas vēl nav vecums. «Bet, kad svinēju 60 gadus, tad gan kārtīgi noraudājos. Domāju - tā tomēr ir robeža. Bet paraudāju, un pārgāja,» smej Dzintra un turpina par saviem senioriem, kas esot lielisks paraugs, kā novecot skaisti, ar cieņu. «Viņi ir īsteni Rojas entuziasti, daļa dzied arī korī Banga. Ar bažām prātoju, kas notiks, kad tās sievas vairs nevarēs dziedāt. Jaunie jau tik daudz nenāk klāt,» skumji secina Dzintra. Arī viņa pati dzied gan korī, gan sieviešu ansamblī - ir dziedājusi visu mūžu. Mīļa aizraušanās joprojām ir grāmatas. Veselības uzturēšanai apmeklē vingrošanas nodarbības. Un vēl abi ar dzīvesbiedru nolēmuši vairāk laika atvēlēt ceļošanai. «Savulaik ar mugursomu plecos Padomju Savienību esam izceļojuši krustām šķērsām, arī ārzemēs ir būts - vienmēr esam bijuši aktīvi. Tagad nospriedām, ka savu Latviju nemaz tik labi nepazīstam. Jau divas vasaras pēc kārtas braucam ceļojumos pa Latviju un esam atklājuši Latgali. Man ļoti patika - Latgalē esmu burtiski iemīlējusies. Tik skaistas tur baznīcas un tik daudz jaunu, ticīgu cilvēku. Šovasar izstaigājām Tērvetes dabas taku. Pasaule tiešām ir skaista!»