Lepns kā aizsācējs
«Viss, ko esmu darījis 15 Seno rotu kalves pastāvēšanas gados, 22 eksperimentālās arheoloģijas darba gados un 43 rotu kalšanas gados kopumā, ir aprakstīts manās grāmatās,» stāsta D. Kalniņš. Sācis rakstīt pagājušā gadsimta 90. gados, kad, cītīgi nododoties seno rotu pētīšanai un atdarināšanai, secinājis, ka arheoloģijas lauku kopumā pieejamā literatūra nosedz labi, taču par rotām rakstīts gaužām maz. Bibliogrāfija tika aizsākta 1995. gadā ar monogrāfiju Aiz Daugavas vara dārzs par seno latgaļu rotu darināšanu, 1997. gadā tika izdots vērtīgs buklets starptautiskajam arheologu un rotkaļu semināram Mīts un metāls. 2007. gadā sadarbībā ar izdevniecību Dienas grāmata iznāca grāmata Seno rotu kalve. Jaunākais izdevums The Latgallian Treasures ir veltījums D. Kalniņa darbības faniem ārpus Latvijas. «Šī literatūra nav domāta grāmatu veikaliem, bet gan muzejiem un draugiem,» teic rotu pētnieks. Viņš lepni atzīst, ka ir rotu kalšanas eksperimentālās arheoloģijas paņēmienu aizsācējs Latvijā.
Zem vecātēva klavierēm
Ar eksperimentālo arheoloģiju esot ļoti līdzīgi kā ar darbošanos folkloras lauciņā. D. Kalniņš, kurš ir arī folkloras kopas Spurguļi vadītājs, skaidro: «Esmu izaudzis zem sava vecātēva Teodora Kalniņa klavierēm. Viņš apdarināja tautasdziesmas koriem. Kad nonācu folkloras vidē, es viņa dziesmas centos atšķetināt atpakaļ, jo man gribējās redzēt, kā bija sākumā. Tāpat ar rotām.» Eksperimentālā arheoloģija savā būtībā mēģinot atdarināt kādus notikumus vai priekšmetus laikam un vietai pietuvinātos apstākļos. Piemēram, metālu kausē nevis ar elektrisko krāsni, bet ēzes oglītēs… «Mēģināt izdarīt tā, kā tas tajā laikā varēja būt,» piebilst meistars. 90. gadu sākumā katru nedēļu braucis uz Latvijas Vēstures muzeja fondiem, cītīgi zīmējis, rakstījis komentārus par to, kā, viņaprāt, rotas ir taisītas. Pēc tam mājās savā darbnīciņā mēģinājis realizēt to, ko izpētījis. Tagad atzīst, ka šādā veidā radušās vairākas tehnoloģijas, par kurām bez lielīšanās varētu teikt, ka pats ir atklājis no jauna.
Ko gadu desmitiem pētītās senču rotas un arī autora jaunākā grāmata vēsta par mūsu senčiem? Grāmatā blakus vēsturiskam pārskatam liels uzsvars likts tieši uz mītisko domāšanu. Svarīgi ir trīs principi, kādēļ rotas vispār valkātas. Pirmkārt, bijušas maģiskās aizsargātājas, jo «pasaule ir pilna ar gariņiem - labiem un sliktiem…». Otrkārt, rotas darbojušās kā maģiskie palīgi, lai tiktu pie labas ražas, un, treškārt, gluži kā šodien - meitenes ģērbtas visā spožumā, lai puiši zina, kur tā bagātā līgava gaida.