Kaut kādā ziņā viņš bija neaizstājams un uzturēja draudzīgas attiecības ar pilnīgi visiem kantora un kultūras nama iemītniekiem - sākot ar pašu šefu un arodbiedrības priekšnieku un beidzot ar vietējās celtniecības brigādes krāsotājiem.
Tas, protams, atmaksājās, un visas šīs pazīšanās, piemēram, ar ēdnīcas personālu, deva arī pavisam taustāmu labumu - kādu mājās pārnesamu gaļas gabalu, Bulgārijā ražotu augļu kompota burku, spāņu apelsīnu sulu bundžās un daudz ko citu.
Tagad tam bija pienācis gals, un tēvam no sava patvēruma un koktēlniecības laboratorijas kantora pagrabā bija jāatvadās. Pie savas valstības ieejas durvīm viņš bija piestiprinājis pārveidotu, no kādas mērierīces patapinātu ciparnīcu, uz kuras pretī cipariem bija sarakstītas viņa iespējamās atrašanās vietas - kantoris, ēdnīca, mehāniskās darbnīcas, izstāžu zāle, noliktava u. c. Tagad melnais rādītājs uz visiem laikiem apstājās pie norādes: Mājās.
Tēvs šim notikumam bija rūpīgi gatavojies. Vēl pirms pāris gadiem līdzās piemājas dārziņam mēs kopīgiem spēkiem bijām uzcēluši neliela vagoniņa izmēra namiņu ar slīpu jumtu un diviem logiem. Kaimiņš, vērodams nesankcionētos būvdarbus, jau grasījās celt traci, taču mans tēvs sev allaž raksturīgajā pašpārliecinātībā paziņoja, ka tā būšot «dēla mākslinieka darbnīca», lai gan tolaik vēl mācījos tikai mākslas skolas pirmajā kursā. Protams, tā nebija mana darbnīca, jo itin drīz namiņā tēvs jau bija savilcis krietnu tiesu sava pagraba inventāra, sākot ar šādiem tādiem darbarīkiem un beidzot ar mazajām krāsaina stikla glāzītēm, kas, tiesa, tagad, pēc atvadīšanas no pagraba, tika cilātas arvien retāk un retāk.
Toties asi trītie nazīši un kalti, greblīši un vīles mierā nestāvēja. Labā laikā turpat dārza malā uz soliņa, bet lietainā - patvēries namiņā, tēvs turpināja zāģēt, kalt, lakot un krāsot, un dārzā cits pēc cita parādījās visādi dīvaini radījumi. Iztēli vairs neierobežoja pagraba šaurība, tādēļ praktiski lietojamiem vai dekoratīviem lietišķās mākslas priekšmetiem tēvs savu laiku vairs netērēja.
Kaut kas līdzīgs bruņurupuča un vepra krustojumam, mazs punduris ar ļaunu seju un virs galvas metienam atvēzētu akmeni, ar asiem piraijas zobiem bruņots kārns velns, daudzkājains baļķis-kāpurs - mājas apkārtni pamazām vien savā varā pārņēma mana tēva fantāzijas tēli. Pat ja kādam no kaimiņiem šāda daiļrade varbūt īsti nebija pa prātam, tēli lielākoties izskatījās tik draudīgi, ka neviens pat neuzdrošinājās ko iebilst.
Pienākot rudenim, tēvs savus lolojumus ieziemoja. Tie tika vai nu rūpīgi ietīti polietilēna plēvē, vai izcelti no dobēm un aiznesti uz šķūni vai darbnīcas namiņu. Pavasarī mošķi atkal tika iztīti un pārvietoti uz tiem paredzētajām, allaž vienām un tām pašām vietām. Tēlu ieziemošana kļuva par tādu pašu gadskārtu rituālu kā ābelīšu kaļķošana vai apsiešana ar skujām, siltumnīcas polietilēna plēves nomaiņa un rožu piesegšana.
(Turpinājums 22. jūlija numurā)