Par Spiccepuri viņu nosaucu es pats, viņš priekšā nestādījās, bet uzreiz teica savu sakāmo. Katram no viņiem bija sava iemīļotā tēma. Spiccepures tēma bija nauda. Pat ja man tajā brīdī makā vai bankas kontā kaut kāda nauda bija, viņš pamanījās īdēt, ka tā tūliņ, tūliņ beigsies un pēc pavisam neilga laika es ieslīgšu parādos, nespēšu nopelnīt tik daudz, cik diendienā tērēju, un, kazi, vispār kādudien attapšos uz ielas, uz sēkļa, uz bankrota sliekšņa, ar pliku pakaļu uz mūrīša. Arī viņa balss bija smalka, griezīga, spica, un viņa runāšanu nekā citādi kā par borēšanu nevarēja nodēvēt. Ja naktī ieradās un mani uzmodināja Spiccepure, bija skaidrs, ka aizmigt neizdosies vismaz stundas divas. Viņš pīkstēja un īdēja, viņa vārdi urbās manās smadzenēs, es grozījos pa gultu, pinos segā un palagā, līdz biju galīgi nomocīts, nemanot iemigu, lai jau nākamajā mirklī uztrūktos no modinātājpulksteņa zvana, jo bija jau pienācis rīts, laiks celties un doties uz darbu. Pelnīt naudu, protams.
Tad nāca Apaļmamma-Pirmmāte. Viņa atgādināja druknu primāta, Vilendorfas Veneras un padomju multiplikācijas filmu varoņa Čeburaškas krustojumu. Pie apaļīgā torsa bija piestiprināti četri locekļi, ko varētu dēvēt par kājām un rokām, tomēr to anatomiskā uzbūve ievērojami atšķīrās no līdz šim zināmo dzīvo būtņu sugu ekstremitātēm. Gan «rokas», gan «kājas» jeb «priekškājas» un «pakaļkājas» bija viendaļīgas, tām trūka elkoņu un ceļgalu. Varbūt tāpēc es Apaļmammu-Pirmmāti nekad neredzēju pārvietojamies, viņa vienmēr jau uzreiz bija te - manā gultā, man uz krūtīm, atvēzējusi savas vienposmu rokas virs galvas un tajās satvērusi lielu, apaļu priekšmetu, kas varēja būt akmens, bet tikpat labi jebkas cits. Lai kas tas arī būtu, man bija skaidrs, ka šim priekšmetam jābūt ārkārtīgi smagam. Arī viņa pati nebija nekāda vieglā, turklāt viņas svars, kā šķita, pamazām, bet neatlaidīgi pieauga. Ar savām apaļajām, melniem caurumiem līdzīgajām acīm viņa urbās manās, mazais deguns atgādināja pūces knābi, bet lūpas bija cieši sakniebtas. Viņa nekad neko neteica, un tomēr es vienmēr dzirdēju viņas sakāmo, līdz manai apziņai tas nonāca kaut kādā telepātiskā veidā. Viņas vārdi vēlās un ripinājās, kļūdami arvien lielāki, smagāki un neizbēgamāki. Viņa runāja par pagātni. Par to, kā būtu vajadzējis darīt, domāt vai būt, lai tagad viss notiktu pavisam citādi. Parasti viņa sāka ar kaut ko pavisam sīku un it kā nenozīmīgu, piemēram, pārmetumu, ka neesmu spējis īsā laikā sagrābstīt pienācīgu atbildi uz man uzdoto jautājumu, neesmu pratis izklāstīt savu viedokli kādā strīdā, man pietrūcis drosmes aizstāvēt sevi vai kādu citu nepatīkamā brīdī. Taču, kā jau teicu, pamazām viņas pārmetumu svars pieauga, turklāt tie ietiecās arvien tālākā pagātnē, atsaucot atmiņā pat pavisam sen, pirms daudziem gadiem notikušo. Nepabeigtas studijas maģistrantūras programmā, neatdoti parādi un izvairīšanās no atbildības par pastrādāto, ikdienišķi meli un sīkas atriebības, lojalitātes trūkums pret priekšniecību un ticības trūkums Dievam, jā, un, protams, kauns par saviem vecākiem.
(Turpinājums 5.08.)