«Mēs visu ceļu runājām par visu un neko: laikapstākļiem, fermu, to, ka viņš gribētu būt lauksaimnieks,» taksometra vadītājs Ārills Tangens stāstīja Reuters. «Viņš teica, ka izīrējis lauku māju, lai dzīvotu kā fermeris, un tad, ja viņam tas patiktu, iegādātos pats sev vienu.» Nevienu brīdi 12 kilometru garajā ceļā A. B. Breivīks neesot licis nojaust par to, ko drīz vien pastrādāja. «Savā prātā esmu to izcilājis līdz vissīkākajai detaļai,» šoferis norādīja. «Viņš nebija satraucies, jokoja, smējās. Es nesaprotu, kā viņš to varēja izdarīt.»
Fakts, ka par slepkavu atzītais vīrietis izskatījies un uzvedies tik normāli, daudziem norvēģiem, kuri aizvien ir sašutuši par lielāko vardarbību valstī kopš Otrā pasaules kara, šķiet visneaptveramākais. «Man naktīs neļauj gulēt apziņa, ka viņš nav nezvērs,» rakstījis norvēģu žurnālists Pēters Svors, kurš gāja vienā skolā ar A. B. Breivīku. «Viņš ir parasts norvēģu puisis.»
Lielākā daļa A. B. Breivīkam tuvo personu pēc 22. jūlija uzbrukumiem paslēpušies no sabiedrības acīm. Telefonzvani paliek neatbildēti, un policists, kurš atvēra A. B. Breivīka mātes Oslo mājas durvis, pasmaidot noteica: «Te neviena nav.» Kamēr daži no tiem, kuri uzdrošinās runāt, stāsta, ka klusais, jaunais puisis allaž bijis nedaudz dīvains, citi uzstāj, ka it nekas par to nav liecinājis.
Skudru bende
A. B. Breivīks bērnībā guvis teicamu izglītību pat pēc norvēģu standartiem. Viņš mācījās vienā pamatskolā ar dažus gadus vecāko kroņprinci Hokonu, bet ģimnāzijā skolojies vienkopus ar valsts nākamajiem biznesa un politikas līderiem.
«Savā bērnībā neesmu piedzīvojis neko negatīvu,» A. B. Breivīks rakstīja. Taču daži stāsta, ka pat kā bērns A. B. Breivīks vienmēr «pāršāva pār strīpu». «Viņš bija skarbais puika, kurš varēja darīt lietas, kas mums bija neiedomājamas. Piemēram, spļaudīties pagrabā, urinēt kaimiņu pieliekamajā un gūt milzu baudu, nogalinot skudras,» laikrakstam Aura Avis norādīja bērnības draudzene Līna Engelsruda.
Kriminālizmeklētāji prāto, ka puisim bijis grūti samierināties ar tēva trūkumu. Dižus panākumus sasniegušais diplomāts ģimeni pameta, kad dēlam bija tikai gadiņš. Jenss Breivīks strādāja Londonā, Teherānā un Parīzē, līdz, sasniedzis pensijas vecumu, palika Francijā.
Dēls uzauga pie mātes Venkes, medmāsas, un viņas vīra, Norvēģijas armijas virsnieka. A. B. Breivīks sacījis, ka jaunība pagājusi stingra matriarhāta ietekmē, kas viņu «feminizējis». Ievērojama daļa viņa manifesta veltīta nožēlai par tēva lomas mazināšanos Rietumeiropā.
«Tēva trūkums radījis sociālo patoloģiju pilnu sabiedrību, un vīriešu pašpaļāvības nepietiekamība padarījusi mūs par vieglu laupījumu ienaidniekam,» viņš sacījis. «Ja Rietumi grib izdzīvot, mums jāatjauno vīriešu autoritāte līdz veselīgam līmenim.»
Kontakts ar tēvu pārtrūcis pilnībā, kad puisis pusaudžu gados iekūlies kādās nepatikšanās, viņš aizvien sazinājies ar pamāti. A. B. Breivīks sacījis, ka tēvs atstājis novārtā arī pārējos četrus bērnus, tādēļ esot «nepārprotami skaidrs, kurš vainojams». Viņa tēvs pēc pagājušā mēneša traģēdijas atzinis, ka dažbrīd vēlas, lai dēls labāk būtu izdarījis pašnāvību, nekā nogalinājis citus.
100% heteroseksuāls
Norvēģijas policistu skolas pētniece Rangnhilla Bjērnebeka pieļauj, ka A. B. Breivīks varētu būt sarūgtināts atraidītas mīlas dēļ. Uzbrucējs nosodoši izteicies par dažiem draugiem, rakstot, ka tiem bijis ap 700 seksuālo partneru. «Esmu dzīvojis askētisku dzīvi, kāda daudzus nesaistītu,» viņš rakstīja. «Tomēr, ja vien būtu gribējis, varētu dabūt visu, ko vēlos.»
«Dažiem draugiem ir aizdomas,» viņš uzsvēra. «Man ir izdevies novērst tās no maniem politiskajiem uzskatiem. Tā vietā viņi tic, ka spēlēju WOW [datorspēle World of Warcraft]. Daži domā, ka izvēlos nošķirtāku dzīvi, jo esmu iesaistījis homoseksuālās attiecībās, ko cenšos noslēpt.» Šāda ideja ir «neiedomājami smieklīga, jo esmu 100% heteroseksuāls», A. B. Breivīks rakstīja.
Savā dienasgrāmatā viņš uzsvēris, ka apzināti izvēlējies draugus, kuriem nerastos aizdomas par viņa plāniem. Paziņas viņš raksturojis dažbrīd sirsnīgi, bet citreiz dziļi bezjūtīgi. Par draugu Māriusu A. B. Breivīks norādīja, ka «viņš ir ugunsdzēsējs, un tas ir ironiski, jo drīz es parūpēšos, lai viņam būtu darba pilnas rokas».
«Es uzturēju kontaktus tikai ar viduvējībām, kurām nebija ne jausmas par manām slepenajām nodarbēm.» Viņš pauda pieķeršanos pamātei, taču norādīja, ka sieviete, tāpat kā daudzi, pelnījusi nāvi, jo strādāja imigrācijas departamentā, kuru viņš vaino musulmaņu iebraucēju pieplūdumā.
Ieslīdzis pašapmānā
A. B. Breivīka apjomīgie pieraksti, kurus viņš publicējis internetā un nosūtījis pa e-pastu simtiem cilvēku dažas stundas pirms uzbrukuma, ļauj minēt, kas viņu mudinājis: NATO 1999. gada gaisa uzbrukumi Serbijai, 2002. gada tikšanās Londonā ar citiem ekstrēmistiem un imigrantu veiktās zādzības Oslo.
Izmeklētāji un analītiķi norāda, ka viņa rakstos varētu būt pieļautas neprecizitātes un viņa talants maldināt cilvēkus varētu būt pāraudzis pašapmānā. Pēc ekspertu domām, A. B. Breivīka liecība pierāda, ka viņš ir dīvainis, kurš ticējis, ka slepkavības popularizēs viņa manifestā iekļautās domas un piešķirs dzīvei jēgu.
Policija Eiropā pārbauda viņa apgalvojumus par plašāku sabiedroto tīklu, taču norāda, ka viņš, visticamāk, darbojies viens. Lai gan publicitātes un politikas ietekmēšanas kāri viņš varētu būt daļēji aizguvis no tādiem teroristu grupējumiem kā Al Qaeda, eksperti lielākas paralēles velk ar vienatnē īstenotām šaušanām Eiropā un Ziemeļamerikā.
Ceļā neviens nestājās
Aizvien nav skaidrs, kā A. B. Breivīkam, gadiem esot bez darba, pieticis līdzekļu lauku mājas īrei un spridzeklim nepieciešamo materiālu iegādei. Vīrietis dižojies ar veiksmīgu uzņēmēja karjeru, sakot, ka 24 gadu vecumā nopelnījis pirmo miljonu Norvēģijas kronu (ap 89 630 latiem), ko papildinājusi veiksme akciju tirgos. Taču neveiksmīgās investīcijās viņš esot zaudējis divus miljonus.
Šajā stāstā, tāpat kā citos apgalvojumos, viņš varētu būt pārspīlējis savus panākumus. Uzņēmējs, kuru A. B. Breivīks manifestā dēvē par savu skolotāju, noliedz, ka viņu attiecības bijušas tuvas.
«Es nekad neesmu bijis viņa skolotājs vai jebkāda veida padomdevējs,» Rikards Stēnfelts Bergs ierakstījis savā Facebook profilā. Viņš piebildis: «Es satiku šo briesmoni pirms 11 gadiem.» Uzņēmējs sacījis, ka A. B. Breivīka radikāli labējie uzskati nav bijuši uzkrītoši. «Viņš gandrīz nekad nepieminēja neko ksenofobisku,» viņš raksta. «Tomēr atceros reizi, kad kritizēju labējo populistu uzskatus par imigrāciju. Viņš apklusa un aizgāja prom.»
Varbūt tas pat nepārsteidz, bet daudzi, kuri varētu pazīt norvēģu slepkavu, apgalvo, ka knapi viņu atceras. A. B. Breivīks sacījis, ka bijis labējo opozicionāru Progresa partijas biedrs un 2003. gadā kandidējis Oslo pilsētas domes vēlēšanās, pirms sapratis, ka partijas uzskati nav pietiekami radikāli. Partijas pārstāvis stāsta, ka A. B. Breivīks nav pamanīts. «Mēs nevaram atrast nevienu foto no sanāksmēm, svinībām vai vakariņām, kurā viņš redzams.»
Taču dienā, kad viņš devās uz prāmi, lai dotos uz salu, kur veica apšaudi, A. B. Breivīks radīja aizdomas apkārtējos. Viņš bija tērpies policista formā, taču uzvedība un galvenokārt automašīna apkārtējiem radīja šaubas. «Atceros, ka vīrietis atbrauca civilajā auto. Teicu, ka mums būtu jāpārbauda viņa dokumenti, un jokoju, ka viņš nemaz nav policists,» raksta Hokons Sannbekens, kurš brauca ar to pašu prāmi.
Taču neviens A. B. Breivīkam nestājās ceļā. Pēc brīža viņš izkāpa uz salas un sāka apšaudi.