Seržanta Lapiņa atgriešanās ir Gata Šmita pilnmetrāžas filmas debija, kaut viņa un trīs citu jauno režisoru (A. Viduleja, J. Putniņš un J. Kalējs) kopdarbs - četru noveļu filma Volgelfrei (2007) - izmetusi cienījamu loku pa pasaules festivāliem un rādīta arī Āzijā būtiskajā Pusanas festivālā Korejā. Tur pasaules pirmizrādi pirms mēneša piedzīvoja arī Seržanta Lapiņa atgriešanās. Nav noslēpums, ka Šmits filmu montēja ļoti ilgi, montēja un pārmontēja - klīst pilsētas leģendas, ka tas, ko mēs redzam uz ekrāna, ir šīs filmas 69. montāžas versija. Par savu filmu režisors runā kā par dzīvu organismu, ko viņam beidzot ir izdevies saprast: «Paies kaut kāds laiks, līdz sapratīšu, kas šajos divos gados, kamēr es biju filmā, ir noticis.»
Kas ir seržants Lapiņš?
Tas ir varonis, kurš nonāk mūsdienu Rīgā, un viņam viss ir jāsāk no jauna. Sižetiski tā ir militārpersona, kura ilgu laiku bijusi ārpus normālās dzīves. Kaut kas ir beidzies, kaut kas jāsāk no jauna. Kas patiesi ir Keiša varonis, varēs pateikt tikai skatītājs. Pats vēl esmu tai filmā iekšā... Filma veidojās ļoti garā un ilgā montāžas procesā. Tajā ir četras sižeta līnijas, četri galvenie varoņi, seržanta Lapiņa līnija ir galvenā.
Filmu veidojāt kā komēdiju?
Tā ir gan drāma, gan komēdija - mūsdienās jau ļoti maz ir tīrā žanra lietu. Viens no mērķiem, ko mēs gribējām sasniegt, - izraisīt smieklus, turklāt izdarīt to cienīgā veidā. Tādā, kas izriet no apstākļiem, situācijām, filmas ritma. Komēdiju taču veido arī attieksme - režisora intonācija. Filma brīžam velk uz slapstick (agrīnās mēmā kino dunku un bliezienu komēdijas apzīmējums - D. R.), un tajā nav nogurdinošas nopietnības. Filma ir veidota ar smaidu - droši vien arī Oltmens (Roberts Oltmens - amerikāņu režijas klasiķis) teju visas savas filmas ir veidojis kā komēdijas. Tas ir īpašs veids, kā viņš skatās uz saviem varoņiem, bet var just viņa smaidu, nevis ironiju. Man šķiet, ka mums ir izdevies tikt laukā no tās pārāk lielās nopietnības. Seržanta Lapiņa atgriešanās ir ierindas filma. Man nav mērķa kaut ko apgāzt, sasniegt, kaut tā ir mana pirmā lielā filma. Tas ir stāsts par šodienas varoņiem šodienas situācijās.
Kāpēc tik pieticīgi? Kāpēc negribi neko apgāzt, sasniegt, pierādīt?
Šis periods man, šķiet, ir pārgājis. Man ir... laikam 37 gadi. (Rēķina.) Jā, laikam gan, esmu dzimis 1973. gada aprīlī. Man liekas, tas ir cienīgākais un labākais veids, kā taisīt filmas, - bez milzu pretenzijām.
Bez ambīcijām?
Jā. Nemēģinot uzstāties ar savu «svarīgo viedokli», nemēģinot pārliecināt, ietekmēt, bet ļaut filmai vienkārši būt... Filma ir kopdarbs. Jo vairāk daru, jo arvien vairāk saprotu, ka filma nav mans ar cirvīti izcirstais vienpersoniskais autordarbs. To ir veidojuši daudz cilvēku ilgākā laika posmā. Es līdz pēdējam brīdim esmu ļāvis filmai veidoties, jā, protams, tā ir mana atbildība, taču montāžas procesā es ņēmu nost manierīgākās lietas, ļaujot filmas stāstam «izstāstīties» vienkāršākajā, loģiskākajā veidā, - ārā lidoja patiešām daudzkas. Skaidrs, ka tā nav tīra žanra filma, filma ierindojas autorkino rāmītī, tomēr es mēģināju nivelēt savu izteiksmi - kopdarbs ļauj panākt lielāku efektu, nekā vienam kaut ko cērtot ar cirvi.
Tu par filmu runā kā par dzīvu un patstāvīgu organismu...
Mums bija iespēja uzfilmēt ļoti daudz materiāla - filmējām treknajos gados. Lietojām divperforāciju kameru, kas ļauj filmēt uz atgriezumiem un ietaupīt filmu. Tā kā mums ir dažādi varoņi, vairākas ainas atļāvāmies filmēt no abu varoņu skatpunkta - izņēmām vairākas versijas. Nofilmētais materiāls bija milzīgs - 30 stundu. «Normālā filmā» būtu krietni mazāk, tāpēc nācās ilgu laiku veltīt montāžai, lai filmas stāsts pats sevi dzītu uz priekšu. Tas nu ir godprātīgi izdarīts.
Vai vienmēr esi tā strādājis?
Lai ko es arī būtu filmējis, vienmēr esmu ilgi montējis, ļaujot lietām nogulsnēties, sakārtoties. Pirmā versija bija gatava vairāk nekā pirms gada. Tad sāku pētīt, mainīt secību.
Nebiji noslīcis filmā?
Biju, biju. Man arī atcēlās divas izrādes Nacionālajā teātrī un Dailē, un radās iespēja pamatīgāk pievērsties filmas montāžas procesam. Īstenībā labi, ka atcēlās, man noveicās. Atšķirība starp pirmo un pēdējo filmas variantu nav milzīga, bet ļoti būtiska - tā ir toņa, intonācijas lieta. Man liekas, lai filma dzīvotu, darbotos, ir nepieciešams laiks, un šajā filmā ir ieguldīts milzum daudz laika. Bija periodi, kad jutu, ka sāku tai darīt pāri.
Ir režisori, kas ļoti precīzi pieturas pie shēmas - nofilmē, daudz neatkāpjoties no sākotnējās ieceres, scenārija. Tu pārstāvi pilnīgi citu darba stilu.
Seržantā Lapiņā izmantotais daudzo varoņu dramaturģijas princips - tā ir sarežģīta lieta. Nedomāju, ka es nākamajā filmā atkārtošu šo paņēmienu - nē, bet šajā filmā tā darīju, strādāju ar brīnišķīgajiem JRT aktieriem. Ar viņiem strādājām arī izrādē Tas notika ar viņiem, ar to tad savulaik arī aizsākās šī filma. Lai gan mēs esam aizgājuši diezgan tālu no sākotnējā punkta - izrādes. Filmā no tā vairs nav palicis teju nekas. Kaut mēs filmējām ļoti raiti un racionāli, pat amerikāņu veidā, neizraujoties ar komplicētu kadru veidošanu. Filma noteikti būtu daudz sliktāka, ja es būtu dzelžaini «atfilmējis» scenāriju.
Scenārija autors ir pēdējā laikā skaļu un ļoti diskutablu publicitāti piedzīvojušais Jānis Nords...
Scenārija pamatā bija sagatave, ko veidojām mēs ar Ingu Bendiku. Tas bija 40 lpp. scenārija uzmetums, Jānis (Nords) ar savu neticamo sparu scenāriju izvilka līdz 90 lapām, viņš ir rakstījis lielāko daļu dialogu. Viņš bija arī režisora asistents.
Var teikt, ka filmai Seržanta Lapiņa atgriešanās ir varena «publicitātes kampaņa», īpaši britu medijos, kas aprakstījuši Norda aktivitātes Londonas krogos un tiesas procesu.
Nujā, tā tas arī bija iecerēts. Skaidrs, ka tā ir daļa no filmas reklāmas kampaņas un britu prese ir mūsu pusē (smīn). Cerams, ka pirmizrādē ar Nordu satiksimies.
Ko tu gaidi no filmas potenciālā skatītāja?
Man ir grūti formulēt, kā darbojas latviešu skatītāja uztveres mehānisms.
Neesat domājuši par to, ko jūs ar šo filmu sasniegsiet?
Būtu traki, ja uz to aizietu pāris tūkstošu cilvēku un viss...
Tas diemžēl ir vidējās latviešu spēlfilmas liktenis, ja mēs nerunājam par dažiem izņēmumiem - lokālajiem blokbāsteriem.
Darījām, ko varējām. Man liekas, ka mēs ļoti cienām skatītāju. Mēs godīgi izturamies pret skatītāju - domāju, ka viņam, skatoties šo filmu, vajadzētu justies labi. Te nav ne sentimentalitātes, ne jūtināšanās, ne spekulācijas un banalitātes. Filma ir domāta cilvēkam, kurš vēlas, lai viņu nepazemo. Latvijā bieži taisa lietas, nevērtējot skatītāju īpaši augstu...
Bet ja nu tam skatītājam šāda veida mazohisms iet pie sirds?
Nedomāju, kaut, protams, mūsu mazajai valstij piemīt īpaša specifika.
Turklāt komēdijā nav viegli panākt cienīgu attieksmi pret skatītāju. Es ceru, ka mūsu filmā skatītājs varēs iekrist, pazust, aizrauties tā, kā to ļauj tikai un vienīgi kinematogrāfs...
Vai esi domājis par latviešu kino perspektīvu? Vai tāda ir?
Protams. Pēdējos 20 gados ir notikušas lielas pārmaiņas - mācu studentus (Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā - D. R.), kuri jau ir piedzimuši neatkarības laikā. Viņos jau parādās spēja patstāvīgāk vērtēt un samērot sevi ar ārzemju lietām. Viņi grib un spēj salīdzināt sevi ar pasauli. Mums agrāk vai vēlāk būs jākļūst par Eiropas Savienības biedriem pa īstam. Jā, mēs tur esam, bet kino ziņā gan mēs tādi esam tikai formāli.
Protams, šobrīd «latviešu filma» - tās nav labas ziņas... Taču Seržants Lapiņš ir latviešu filma - un es esmu par to lepns.
Varbūt tā arī nav laba ziņa?
Ir laba ziņa! Lai gan es vēl šo filmu nevaru vērtēt.
Eksistē jēdziens «nacionālās komēdijas», kas asociējas ar vairākām Jāņa Streiča filmām - Limuzīnu Jāņu nakts krāsā u. c.
Seržants Lapiņš varētu būt solis šajā virzienā. Tā ir filma, kas domāta latviešu valodā runājošiem cilvēkiem. Esmu domājis, kāpēc latviešu filmām nav viegli tikt pie skatītāja - cilvēki nav pieraduši latviešu valodu dzirdēt no ekrāna. Ir arī scenāriju problēma, aktieru teatrālisms, taču būtisks iemesls ir tas, ka esam atraduši no latviešu valodas, kas skan uz ekrāna.
Efekts ir līdzīgs tam, kad ieraugi sevi uz ekrāna vai izdzirdi savu balsi ierakstā. Pirmā reakcija taču ir - ak, šausmas! Tā ir arī ar latviešu valodu uz ekrāna - pirmā reakcija ir - šausmas! Mēs zinām, ka filmās pamatā runā angliski, varbūt krieviski, latviski runā tik reti, ka mēs sevi neatpazīstam. Tā ir kaut kāda uztveres problēma. Ja latviešu filmas uzņemtu vairāk, intensīvāk, ja filmas runātu par lietām, kas ir atpazīstamas, mainītos arī uztvere.
TV seriāli gan šķietami radina pie latviešu valodas uz ekrāna - labi, TV ekrāna...
Neesmu redzējis latviešu seriālus. Es nevaru iedomāties situāciju, kurā es varētu ieslēgt TV un skatīties seriālu, - divu gadu laikā man šādas situācijas nav bijis.
Tu nedejo kopā ar zvaigzni, nedziedi kopā ar ģimenēm...
Nē, to gan ne! Esmu pārliecināts, ka TV dominante mainīsies vistuvākajā laikā. Tagad situācija atgādina padomju laikus, kad atnāk diktors un pasaka - tagad ir šī programma. Taču interaktivitātes iespēja mainīs un jau pamazām maina šo situāciju, tu pats izvēlies, ko tu gribi, un tev nav jāsastingst vienā elpā ar kaimiņu, skatoties nacionālo šovu. Jā, protams, vecākā paaudze tam, visticamāk, nepieslēgsies, bet 10-15 gadu laikā tas jau būs pavisam kaut kas cits.
Taču tas, ka notiek seriālu ražošana, ir laba ziņa - tā ir augsne, kas ir jāsastrādā, lai tur varētu dīgt jauni asni. Es gan nezinu, vai tikmēr UgunsGrēks nesabojās skatītāju gaumi līdz galam. Arī teātris maksā nodevas skatītājam. Tāda tā dzīve ir, piespiež iet uz kompromisiem. Padomju laikā bija jātaisa izrādes par Ļeņinu, tagad par žurku Kornēliju... Katram laikam savas nodevas.
Taču es neesmu pesimists. Protams, ja uz manu filmu atnāks 1000 cilvēku un viss, mans viedoklis mainīsies... Tomēr ir daudz potenciāla - Aiks Karapetjans tikko beidzis filmēt, Jānis Nords mācās Londonā... Tas ir spēks! Patlaban vidējais latviešu režisora līmenis ir zems.
Par ko tu tagad runā? Par sevi?
Par visiem kopā - par sevi, par latviešu klasiķiem ar un bez pēdiņām. Mūsu līmenis ir zems, salīdzinot ar britiem, rumāņiem, dāņiem, taču šo meistarības līmeni var uzaudzēt - tas nav neiespējami. Pietiek ar dažiem jaudīgiem cilvēkiem, un situācija mainīsies - atbrauks Nords un to mainīs - jau viens pats. Protams, paies gadi... Arī maģistru kursā Kultūras akadēmijā ir vairāki neticami talantīgi cilvēki, būs milzīgs kūlenis.
Ir cerīgi?
Jā, protams. Viens divi cilvēki no pašreizējiem maģistrantiem būs nopietni spēlētāji Eiropā. Tas notiks! Jā, mums nav bāzes, mums ir knapi ar līdzekļiem, bet tajās četrās piecās stundās nedēļā, kuras pavadām kopā, viss notiek. Domāšana, protams, ir jāmaina. Tādi laiki, kad brauca ekspedīcijā 50 cilvēku, kā tas notika padomju gados, vairs nebūs nekad. Britu režisors Maikls Vinterbotoms savu izcilo filmu Brīnumzeme (Wonderland) nofilmēja ar piecu cilvēku grupu un DV kameru, ko tagad neviens students pat rokā neņem. Kino - tas ir arī domāšanas veids, tas nav tikai un vienīgi naudas jautājums. Jārēķinās ar interneta vidi, kuras nozīme tikai pieaugs.
Mani gan joprojām mulsina fakts, ka vidējais students (gan ar kino tieši nesaistītās fakultātēs) nav dzirdējis, teiksim, uzvārdu Fellīni... Tas ir viens no faktiem, kas vedina uz pārdomām, ka šīs paaudzes skatītāja satikšanās ar ne Holivudas kino, ar autorkino ir teju neiespējama. Viņi nemāk šādas filmas skatīties, nav pamanījuši, ka tādas eksistē.
Tie, kas veido filmas, zina gan uzvārdus, gan filmas, gan procesus. Tik traki nav. Kaut, protams, lai saprastu kino, ir jāzina angļu valoda. Mēs it kā visi runājam kaut kādā kārklu angļu valodā, taču, lai spētu uztvert filmu, šī valoda ir jāzina. Bez valodas netiec klāt. Dāvis Kaņepe, kurš bija mans asistents, beidz mācības Romas Kinoskolā, un viņš to Fellīni ievilks! Viņš ir spēcīgs, jaudīgs, jauns cilvēks, spēlē klavieres kā dievs un tikko ir ieguvis scenārista izglītību Romā. Mēs jau neesam nekāda lielvalsts - mums daudz to spēcīgo talantu nevajag. Pietiks ar dažiem, lai radikāli mainītu situāciju. Lielajās valstīs no kinoskolām gāžas ārā kā no tādiem «masu kapiem». Ir tikai daži, kam patiešām izdodas strādāt kino.
Par naudu un tās mazumu kino laikam nesūkstīsies?
Nu, mums taču ir nauda! Iedod divām trim filmām gadā. Labi, Seržantam Lapiņam mums bija trekno gadu budžets 300 000 latu, taču var filmēt arī ar askētiskāku budžetu.
Zinot, ka, visticamāk, tu nedabūsi finansējumu citai filmai ne pēc gada, ne pēc diviem, vai tu būtu gatavs taisīt arī bezbudžeta filmu?
Protams, varbūt ne bezbudžeta, bet askētiska budžeta - jā. Ar kompetenci izmaksas var samazināt. Tas nav tik traki. Arī 20 miljonu latviešu kino tagad neglābtu, mums nav tik daudz scenāriju, lai tos apgūtu. Droši vien tas, ka mums nav labu scenāriju, ir saistīts ar faktu, ka mūsu literatūrai ir tik nesena vēsture. Scenārijs ir ļoti sarežģīta māksla.
Tevi neuztrauc, ka iespējas reāli dzīvot, paēst no kino ir minimālas?
Šī filma mani izvilka cauri krīzei - tagad tas ir beidzies. Esam pārtērējuši budžetu, esam mīnusos. Nav nekā, bet, no otras puses, Eiropas Savienībā badā nemirst. Un Eiropā arī no kino peļņu negūst - pamatā kino ir dotēts. Kino veidotāji pelna, kamēr filma tiek veidota. Eiropā uztaisīt komerciālu filmu ir grūti, varbūt var Krievijā - bet tur arī eiforija, kas bija pirms gadiem pieciem, ir mazinājusies.
Visi tavi Volgelfrei kolēģi strādā reklāmā?
Noskries pirmizrāde, tad būs jāsāk domāt, ko darīt. Studijā Tanka resursi ir labi, nav jau Latvijā tik milzīgas konkurences, lai mēs nevarētu filmēt reklāmas. Esmu to darījis. Taču man vēl šosezon jāuztaisa izrāde JRT.
Kur izklīduši kursa biedri no Tiša skolas?
Korejietis Sūpums Sons ir Seržanta Lapiņa operators, viņš veidojis arī vairākas filmas kā režisors. Citi producē, citi strādā TV, mans draugs Andrejs Parehs uzņēmis pilnmetrāžas filmu Cold Souls ar amerikāņu zvaigzni Polu Džameti un britu aktrisi Emīliju Votsoni. Ar draudzeni sarakstīja scenāriju, dabūja naudu - tāds veiksmes stāsts. Skaidrs, ka lielākā daļa no maniem kursabiedriem nav kino pat tuvumā. Tā tam jābūt - atlase ir skarba. Tu iegūsti izglītību, tālāk jau tirgus sāk diktēt savus noteikums. Ja tev ir izglītība, tas vēl nenozīmē, ka strādāsi kino.
Vai faktā, ka diplomētam režisoram neviens nedod iespēju filmēt, nav jāmeklē dramatisms?
Amerikā vispār neviens neko nedod. Ja man tur būtu jādzīvo, būtu švaki. Šeit iespējas tomēr ir lielākas - strādāt un izdarīt lietas. Šeit dzīve ir daudz vieglāka. Tas, ka kinoteātrī nekad nevarēs atpelnīt latviešu filmu, - skaidrs. Ir jāmeklē ceļi, piemēram, filmēt TV. Uzskatu, ka var veidot TV seriālus, kas ciena skatītāju. Esmu apsvēris arī šādu iespēju. Viena no manām iecerēm ir septiņu sēriju TV filma, žanra produkts. Arī Nordam mūsu studijā Tanka taps žanra filma - trilleris Pēdējās dienas. Latvijā ir brīva trillera niša, tas būtu mērķtiecīgs mēģinājums to piepildīt.