Fotogrāfijā starp plakātu turētājiem pret eiro atpazina mani - daudzos telefonu zvanos par to sadzirdēju atšķirīgas domas. Dažiem žēl latiņa, bet jaunie izteicās, ka lats vecmodīgs.
Piketētāju priekšplānā ievēroju kādu inteliģentu sirmgalvi, kurš jaunībā projektējis Okupācijas muzeju, viņš izrādīja izbrīnu, uz ko gan ilgtermiņā mums jāgaida...
Bet es gribu oponēt pensionāres ķīmiķes Elfrīdas Pujēnas kundzes rakstam. Tiesa, pensionāri badā nemirst.
Arī mēs, bijušās lauku skolotājas, dzīvojam pašpietiekami - ir dzīvoklis, grāmatas, varam paspēlēt klavieres un televizoru paskatīties.
Bet mēs vairs nevaram apmeklēt teātri, operu, koncertus, lai sajustu mākslinieka elpas tuvumu un mūzikas burvības auru. Ir problēma nopirkt jaunu vērtīgu grāmatu.
Trūkst garīgās dzīves, kas iedibinājusies no iepriekšējām paaudzēm, ko šodien pilnvērtīgi bauda seniori citās Eiropas Savienības valstīs.
Viņķeles kundze, kura labi iejutusies atmiņu dzēsēju lomā, smalkā balstiņā piedāvā tikai tāltermiņa programmas.
Pēc piketa tā sauktajā brīvajā mikrofonā mēs secinājām, ka jaunās paaudzes ierēdņi un valdības armija nemaz nezina un pat nenojauš, ka tieši mēs - vecā paaudze, kas pieredzējusi okupācijas cietsirdību, čekas modrību dziļā stagnācijā -, ka mēs - aktīvākie latvieši - klusībā, pusvārdos, slēptos literatūras tekstos, uzmanīgā, gadiem ilgā priekšdarbībā ar satikšanos kafejnīcā Kaza un citur sagrupējāmies un nodibinājām Tautas fronti.
Sadalījām uzdevumus saviem domubiedriem visā Latvijā, pielūdzām latvju himnu, sadevāmies rokās un stāvējām barikādēs, atjaunojām latvisko latiņu.
Mēs esam tā paaudze, kas ar gudrību, bez asinskara sagādājām jaunajiem brīvību, laimi, lielas algas, bezrūpību un tālas ekskursijas.
Šajā miermīlīgajā piketā mēs gribējām ar viņiem tur, augšā, satuvināties un atgādināt, lai jaunie ar visu to, kas no mums viņiem ir dots, tagad saprātīgi padalītos.