Grāmatiņa, kuru tās kritiķi no dažādām konservatīvām organizācijām pasludināja par «bērna tiesības uz savu tradicionālo un garīgajās vērtībās skaidri balstīto identitāti» graujošu, gan nekādu revolūciju Bitītē nav ienesusi. Patiesībā pilotprojekts bijis tikai viena nodarbība vienā bērnudārza grupiņā, kas turklāt uzfilmēta. «Audzinātāja izlasīja grāmatiņu, pēc tam visi bērni piedalījās rotaļās ar celtniecības klucīšiem, bet pēc tam auklēja lelles. Viņi savā interpretācijā izspēlēja šīs lomas,» stāsta bērnudārza vadītāja.
Viņai to skaidrot nākas, jo pati grupiņas audzinātāja uz tikšanos ar presi tā arī nav bijusi pierunājama - psiholoģiskā trauma no grāmatas prezentācijas pasākuma vēl esot pārāk svaiga. «Protestētāji jebkuru teikumu iztulkoja pa savam, kā viņu samaitātā fantāzija to saskata. Beigās vēl mācītājs skrēja klāt audzinātājai un rāva nost krustiņu, kliedzot - kā tu vari ticēt Dievam un nodarboties ar šīm lietām! Braucot prom, likās, ka nu jau bezmaz vai zeme ir sabrukusi,» viņa atminas.
Savukārt bērnudārza psiholoģe Anita Zoliņa piebilst - šī ir tikai viena nodarbība, kas lielu lomu tiešām nespēlēs. Svarīgāk esot strādāt ar audzinātājiem. «Mūsu kolektīvā visi ir jauni kadri, ar jaunu pieeju meklēšanu audzināšanā tādēļ arī ir vieglāk. Piemēram, mēs esam lūguši, lai bērnus uz dārziņu labāk ved tēvi nekā mammas, tādējādi kaut nedaudz vairāk iesaistoties bērna audzināšanā. Bet iepriekš esmu strādājusi bērnudārzos ar vecāka gadagājuma audzinātājiem, un tur tiešām ir daudzi stereotipi. Atsevišķi rotaļu stūrīši meitenēm un zēniem, aizrādījumi, kas ir meiteņu un zēnu krāsas. Esmu pati personīgi dzirdējusi, kā audzinātāja aizrāda - zēni neraud, un meitenes kokos nekāpj,» viņa skaidro.
Uz sarunu ar Dienu I. Sloka ir paaicinājusi arī vairākus savu audzēkņu vecākus. Četrgadīga puisēna mamma Līga Cīrule uzsver - arī viņai nesen nācies skaidrot dēlēnam, ka viņš drīkst vilkt arī sarkanu džemperi, jo tā nav tikai meitenēm domāta krāsa. Viņa grāmatiņā nekā slikta neesot saskatījusi, ja vien tās nosaukumā - tas esot reti neveiksmīgs un daudziem uzreiz radot aizspriedumus. «Darbā kundzes šausminājās, kā kas tāds vispār var tikt atļauts. Kad viņas pēc mūsu sarunas grāmatiņu izlasīja, tā arī pateica - nekas tik traks jau tur nemaz nav,» viņa saka.
Arī Aigars Vaitnieks, kura meita apmeklē Bitīti, atzīst: «Izlasīju, iepazinos. Neko tādu grāmatā nepamanīju, kas būtu par biedu pastāvošajai sabiedriskajai iekārtai. Nepateikšu, vai tas jāveicina, bet bērniem būtu jādod iespēja spēlēties ar visām rotaļlietām, kas ir grupiņā. Ja viņš izvēlas spēlēties ar lellēm, tad pārējai sabiedrībai nevajadzētu viņu abižot. Jo lielajā dzīvē vīrieši arī spēlējas ar bērniem, mazgā, ģērbj.» Viņaprāt, tas, ka bērniem tas nav iemācīts jau bērnībā, arī ir iemesls daudzām pieaugušu cilvēku problēmām. «Pieaugot bērnam, vecāku pienākumi nemazinās, bet, ja tos sāk dalīt pēc tā, kas jādara sievietei un vīrietim, nevis pēc sirdsapziņas un varēšanas, strīdi ir garantēti,» viņš atzīst.
Viņš gan pasmejas, ka vispār neesot pret cenzūru attiecībā uz maziem bērniem - nesen no meitas bibliotēkas izņēmis grāmatu par septiņiem kazlēniem un vilku. «Viņai ļoti patika, tik bieži prasīja izlasīt, ka sāku aizdomāties, ka patiesībā jau tēma tai pasakai ir visai briesmīga. Salīdzinājumā šī grāmatiņa nekas īpašs nav,» viņš pasmejas.
Jāpiebilst, ka Bitīte nebūt nav vienīgais bērnudārzs Latvijā, kur pēc skandināvu metodēm tiek strādāts pie dzimumu līdztiesības. Diemžēl saceltās ažiotāžas dēļ citi par šo jomu runāt nebija piedabūjami.