Juceklī pēc Matīsa demisijas ļaudis, kuri dažādu iemeslu dēļ seko politiskajiem procesiem, prognozējami cenšas nolasīt skaidrojumu dažu personāliju (Straujuma, Āboltiņa, pats ministrs) izteikumos. Tomēr notikušais rosina arī vispārīgākas pārdomas par varas mehānismiem Latvijā.
Pirmkārt, jāsecina, ka savus mīnusus nu ir parādījis premjerministres praktizētais darba stils kā tāds. Proti, Straujuma vairākumā gadījumu centusies pret ministriem izturēties kā pret komandas biedriem, starp kuriem viņa ir pirmā starp līdzīgajiem, moderators. Šis darba modelis laiku pa laikam izraisījis kritiskas piezīmes (tāpēc valdības darbs esot lēns utt.), tomēr šajā gadījumā runa nav par to. Tātad, ja riskē un ieslīd minējumu lauciņā, var pieņemt, ka tieši šī darba stila dēļ premjere rīkojās tā, kā rīkojās. Te pretrunas nav. Ja cilvēkam psiholoģiski ir sajūta, ka viņš daudzkārtīgi pret kolēģiem ir izturējies saudzīgi (vai pat pielaidīgi) - un te, lai gan gadījumi ļoti atšķirīgi, var atcerēties Straujumas nevēlēšanos vērsties pret Gerhardu, Seili, Belēviču -, tad šī attieksme nozīmē arī to, ka šis cilvēks kolēģu kaut kādu rīcību var uztvert ļoti personīgi. «Es jau tā esmu izturējusies tik koleģiāli, bet tu...» Modelim ir savas priekšrocības, tomēr acīmredzot stresa situācijās parādās arī būtiski trūkumi. Mazliet vulgarizējot - varbūt labāk būt «priekšniekam», nevis, pirmkārt un galvenokārt, kompromisu meklētājam.
Ir pretarguments, ka koalīciju valdību situācijā tas nav iespējams. Tomēr, ja pieņemam, ka pašreizējās trīs koalīciju veidojošās personas citas alternatīvas kombinācijas neredz, tad tas nozīmē ne tikai šo partiju visatļautības sajūtu (bez mums jau tāpat nevarēs), bet arī - vismaz teorētiski - veicina disciplinētību (aizrauties ar kāju likšanu uz galda nav racionāli, jo tāpat jāstrādā kopā). Tātad cits valdības vadītāja stils ir iespējams.
Šādā kontekstā pievēršoties publikas tradicionālajai rotaļai minēt, kas varētu būt nākamais premjers, manuprāt, šajā aizraujošajā procesā mēs aizmirstam dažas iepriekš izrunātas lietas. Proti, kad Vējoņa priekštecis Bērziņš iniciēja debates par izmaiņām varas mehānismos, starp tēzēm bija ne tikai premjera pilnvaru stiprināšana, bet arī tas, ka premjers ir konkrētās partijas vadītājs. Nekas neliecina, ka arī pašreizējais Valsts prezidents, turpinot Bērziņa iesākto, domātu citādi, un, manuprāt, šis princips ir pareizs, jo nav jēdzīgi, ja, piemēram, zaļo zemnieku un nacionāļu it kā (tieši minējuma izteiksmē, kas arī nav jēdzīgi) piesauktie šo partiju premjera amata kandidāti (Lembergs, Zīle) nepiedalās Saeimas vēlēšanās un, tēlaini izsakoties, vispār peld citās orbītās.
Konkrētajā situācijā problēma it kā ir noteiktas sabiedrības daļas alerģija pret Āboltiņu. Tomēr tas divu iemeslu dēļ nav arguments paša principa neieviešanai. Pirmkārt, neba Āboltiņa - premjere būtu kaut kāds mūžīgs, metafiziska līmeņa dadzis acī (ir tāda lieta kā vēlēšanas), otrkārt, ir arī citi koalīcijas partneri. Labāk skaidrība nekā kārtējā «dīlošana».