Nesāk ar gammām
Mākslas zinātniece Anita Vanaga atzīst, ka uzdevums bijis ārkārtīgi grūts. «Viņi nesāk ar gammām, bet ar operu! Ideja par skolu (tā tēlaini varētu nosaukt studentu sadaļu kopumā) šoreiz tika īstenota, izmantojot telpisku struktūru, kuras centrā četri galdi, bet gar sienām - studentu darbi. Viktors Jansons, mācīdamies Ščukina Teātra institūtā Maskavā 80. gadu vidū, aizrāvās ar sistēmanalīzi un semiotiku. Un šogad viņa režisoriskā ideja ir īstenojusies caur studentu darbiem. Ir paņemti četri dramaturgi - Šekspīrs, Čehovs, Blaumanis un Bekets -, no katra autora trīs četras lugas, starp šiem autoriem tiek meklēts viens kopīgs agregātstāvoklis jeb spēles telpas vienojošais elements. Risināt tādu uzdevumu nozīmē apstrādāt un atrast kopsakarības ļoti lielā informācijas daudzumā - gan tekstos, iespējamos un jau izmantotos telpas, gaismas, skaņas konceptos.»
Andris Freibergs par sarežģīto uzdevumu stāsta, ka «tikai, noliekot līdzās šos četrus ģēnijus, var novērtēt, kur sākas privātā zona katram no tiem, kas īsti ir katra specifiskais, īpašais. Skaidrs, ka tās ir patiešām lielas personības, kuras varam tikai apjaust. Mani ik pa laikam kaitinājusi klišejiska pieeja, it kā būtu zināms, kas ir «čehoviski» vai, piemēram, «rainiski». Tie ir pieņēmumi un stereotipi, un tas traucē izgaršot, kā ir īstenībā. Interesanti, ka tieši apmaiņas programmas studentes no Austrijas un Igaunijas, manuprāt, visnegaidītāk spēja paraudzīties uz Blaumaņa Nāves ēnā». Ekspozīcija uzrādot nodaļas studiju procesa īpatnības - saprast teātra un tā telpas specifiku un attīstīt idejas brīvi, bez domas tās noteikti realizēt kādā teātrī. Atbilstoši jauno un topošo mākslinieku statusam studenti mudināti domāt un strādāt pārdroši, rēķinoties, ka viņu idejas var tikt novērtētas tikai nākotnē. «Iemācīt neko īpaši nevar. Mēģinām studentus kaut kā izprovocēt, saintriģēt par uzdevumu. Un interesi var just. Tad arī radošais pienesums ir lielāks, patiesāks.» Andris Freibergs saka, ka esot jau sākumā bijis skaidrs, ka viņu ekspozīcija ir viena no spēcīgākajām, bet zelts otro reizi pēc kārtas gadoties reti. «Ir liels gandarījums, īpaši studentiem, jo tā ir pasaules izstāde. Piedalās vairāk nekā 60 valstis un vairāk nekā 40 augstskolas. Tas tiešām ir notikums, pēc kura miegs nenāk.»
Starp sāls kaudzēm
Anita Vanaga no studentu ekspozīcijas izcēla četrus autorus: jau profesora minētās ārzemju studentes - Katarīnu Maksimofu no Austrijas un Maretu Tammi no Igaunijas -, kā arī Valteru Kristbergu un Eināru Timmu. «Mareta, piemēram, Nāves ēnā personāžus iesaldē ledus gabalā iekšā. Izmantojot mūsdienu vizuālos gājienus, to var atrisināt, bet svarīga pati doma, ka cilvēki kā tādi mamuti tiek iesaldēti, viņus var atdzīvināt un likt darboties. Šekspīra lugā Karalis Līrs viņas interpretācijā galvenais konflikts - mantojuma sadalīšana meitām - tiek rādīts kā ledus kluču fiziska sadalīšana. Valters piedāvā termas kā kopīgo ietvaru visiem autoriem - Čehova Kaijā Ņina Zarečnaja iet pa ūdens virsu. Hamletā nolaists ūdens no baseina un Hamlets sēž tur starp sāls kaudzēm. Katarīna iziet no big shopping principa, apspēlējot priekšmetu un mantu daudzumu - Indrānu tēva oši sacirsti un sakrauti kā papīrmalka, Hamlets grāmatu pārblīvētā bibliotēkā u. tml. Einārs visas izrādes «spēlēja» caur cilvēku masām, piemēram, Beketa Godo ir koris, kas dūc, vaid, elso un dvašo, bet trīs aktieri iezīmēti ar gaismas kūļiem kā runājošas galvas. Hamletā citēta pasniedzēja Andra Freiberga Hamlets, kur bija izmantota armija kā dzīvā dekorācija.»
Gan mākslas zinātniece, gan profesors atzina, ka augstā līmenī bijusi Latvijas nacionālā ekspozīcija, ko veidoja iepriekšējās kvadriennāles laureāts Reinis Suhanovs, kopīgā koncepta Telpa telpā ietvaros izstādot telpisku instalāciju. Tā sākas ar četriem maketiem - Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās, Zelta zirgs, Marionetes un Septiņi Fausti. Vienā no tiem - Straumēnos - var ieiet iekšā, nonākot tiešā saskarē ar iespaidīgo vizuālo, skaņas, gaismas un smaržu risinājumu, kura muzikālo daļu veidojis Jēkabs Nīmanis. Arī A. Freibergs izceļ komandas darba nozīmi.