Lai gan Latvijā pārtikas tehnologu ir prāvs bariņš, tieši gaļas pārstrādē nonāk nedaudzi, Līga stāsta. Viņai pašai tomēr starp desām, cīsiņiem, vistu šķiņķīšiem un spārniņiem patīk tīri labi, jo ir iespēja lielā mērā iespaidot to, kā šī produkcija garšos.
Īrijā nepalika
Uz pārtikas jomu kā profesiju Līga sāka skatīties jau pēc 9. klases, iestājoties Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžā pārtikas ķīmijas laboranta specialitātē. «Nebiju pārliecināta, vai pēc vidusskolas iešu uz augstskolu. Domāju, ka jāapgūst kāda profesija, un koledža bija tuvāk mājām Jaunolainē,» Līga pamato, bet piebilst, ka drīz sapratusi, ka vēlas ko vairāk un tikai laborante vien negrib būt. «Esmu dzīvē secinājusi, ka man patīk mācīties. Neesmu nekāds gudrītis ar ļoti augstām atzīmēm, sekmju ziņā esmu kaut kur pa vidu, bet man patīk apgūt ko jaunu,» Līga smaida.
Viņa iestājās LLU un ieguva pārtikas tehnologa izglītību. Praksi izgāja jogurta ražotnē Jogijs, kur arī palika pastāvīgā darbā. Tiesa gan, tolaik tur vēl nebija lielā ceha, darbs grozījās tikai ap dokumentācijas kārtošanu un izejvielu pasūtīšanu, jādzīvo bija uz vietas ražotnē, kā Līga saka - dienesta «būdiņā». Pēc aptuveni gada tas vairs nesaistīja, un Līga aizbrauca uz Īriju pie drauga. «Bija doma tur arī palikt, taču tobrīd jau biju sākusi studēt kvalitātes vadību LU, kur bija atlicis pēdējais pusgads, tāpēc atgriezos. Sanāca tā, ka studijas pabeidzu, bet uz Īriju atpakaļ vairs neaizbraucu,» viņa stāsta. Kāpēc mācījās kvalitātes vadību? Olaines koledžas direktors Līgai zvanījis un piedāvājis nākt par kvalitātes zinību pasniedzēju, iepriekš izstudējot attiecīgajā programmā. Līgu pasniedzējas darbs nevilināja, taču aiz direktora pamestās idejas viņa tomēr aizķērās. «Otra izglītība ir kā rezerves variants darba tirgū,» viņa saka.
Ražošanā negribu!
Paralēli studijām LU Līga atrada darbu Rīgas piensaimniekā. Uzņēmums meklēja bakterioloģi, kas Mikrobioloģijas nodaļā ar laiku nomainītu vecāko kolēģi. Te Līga nostrādāja gadu, bet, kad atbrīvojās kvalitātes eksperta vieta, izmantoja izdevību pamēģināt šo amatu, arī alga bija lielāka. Izejvielu pieņemšana, pavadzīmju rakstīšana, paraugu ņemšana un specifikāciju un standartu salīdzināšana gan nebija tik interesanta nodarbošanās kā izmeklētāja un pētnieka darbam līdzīgie pienākumi mikrobioloģijas laboratorijā. Līdztekus darbam Līga arī jau bija ķērusies pie nākamās izglītības iegūšanas. «Gribēju pamēģināt kaut ko citu. Skatījos uz celtniecības projektētāja studijām, bet tās ir ļoti dārgas. Izvēlējos apgūt finanšu vadību,» Līga skaidro, kā nolēmusi iestāties Baltijas Starptautiskajā akadēmijā.
Šīs studijas lika pamainīt arī darbu. «Biju nobriedusi, ka diez vai ar ražošanu gribu saistīt visu savu dzīvi. Bija bail, ka tur iestrēgšu, jo, piemēram, ja esi pieņemts pārtikas ražotnē par laborantu, tālākā karjeras virzība ir visai lēna.» Līga pieteicās par biroja administratori vairumtirdzniecības uzņēmumā Asante, kas piegādāja preces un izejvielas gaļas pārstrādes uzņēmumiem. Pēc gada viņa te kļuva par grāmatvedi. Lai gan Līga šajā uzņēmumā nostrādāja septiņus gadus, tagad viņa atzīst, ka tā bija silta, ērta, bet nedaudz garlaicīga vieta. Pie biroja darba rutīnas un paredzamības jau bija pierasts, tāpēc pirmā reakcija uz saņemto piedāvājumu nākt par gaļas pārstrādes tehnologu Putnu fabrikā Ķekava Līgai bija - nu nē, es taču teicu, ka ražošanā vairs negribu, turklāt visu esmu aizmirsusi! Viņa tomēr ļāvās pierunāties un kopš šīgada marta atkal ir atgriezusies pārtikas ražošanā. «Pirmie mēneši bija pasmagi, bet nu ir ļoti labi. Man patīk, ja es darbā kaut ko uztaisu savām rokām. Senāk gribējās strādāt tieši par siera tehnologu - ņemt un no piena izveidot laba siera rituli. Šeit ir kaut kas līdzīgs - darbojies, un beigās sanāk garda desa. Tiesa, nemitīgi ir jāizvērtē jaunākās tehnoloģijas un to piemērotība vistas gaļai,» Līga saka.
Degustēšana ir ikdiena
Putnu fabrikā Ķekava, kur vistas uz vietas gan audzē, gan pārstrādā, Līgas pārziņā ir visa gatavā produkcija - desas un desiņas, ruletes, vistas gaļa visdažādākajās marinādēs utt. Ir gan jāpārrauga esošo produktu ražošana, lai tā notiek pēc visiem priekšrakstiem, gan jāveido jauni produkti, kuru izstrāde un palaišana ražošanā ilgst vairākus mēnešus. Līga stāsta, ka eksperimentēšana un eksperimentu degustēšana ir ikdiena. «Piegādātāji atved marinādes, un mēs tad mēģinām, kuras ar vistas gaļu garšo labi, kuras ne. Kopš vasaras sākuma arī ejam prom no garšas pastiprinātājiem, tas ir liels darbs ar piegādātājiem. Šobrīd cenšamies izstrādāt bērnu līnijas produktus - bez E vielām, ar palielinātu gaļas saturu, bez glutēna. Mārketinga daļa ļoti cenšas sekot līdzi tirgus tendencēm un cilvēku vēlmēm, par ko informē arī mūs - vajag to un to. Brīžiem galva iet uz riņķi, bet ir jāpakārtojas,» Līga smaida. Darbā viņai visvairāk patīk eksperimenti, it īpaši - ja rezultāts visiem garšo.
Nākot strādāt uz Ķekavu, Līga gan ievākusi informāciju, vai algas maksā, jo fabrika pirms pāris gadiem bija piedzīvojusi nopietnas finanšu grūtības. Tomēr nu tā jau labu laiku no tām ir atkopusies un piedzīvo izaugsmi, un Līga par citu darbu negudro. «Es drīzāk domāju atkal aiziet pamācīties - varbūt pārtikas tehnoloģijas maģistrantūrā.» Pie grāmatvedības Līga vairs tomēr negribētu atgriezties...