Jau sākusi strādāt speciālistu grupa, kuras uzdevums būs izstrādāt pasākumu plānu latviešu valodas apguves pastiprināšanai un pilnveidei mazākumtautību izglītības programmās. Turklāt tuvāko mēnešu laikā paralēli norit darbs pie jaunu Valsts valodas politikas pamatnostādņu izstrādes 2015.-2020. gadam. Arī līdzšinējās valsts valodas politikas pamatnostādnes aptver gan valodas politikas juridisko, gan pedagoģisko, gan lingvistisko aspektu, tostarp latviešu valodas lietojumu modernajās tehnoloģijās un valodas uzturēšanu diasporā. Nevaram runāt par kādu būtisku reformu vai novitāti. Pašlaik turpinām darbu, kas tiek veikts jau kopš 1989. gada, kad noteicām obligātu latviešu valodas apguvi visās skolās.
Gan eksāmenu rezultāti, gan dzīve liecina, ka valsts valodu mūsu mazākumtautību izglītības iestāžu absolventi apguvuši labi, bet ne ļoti labi, jo valodas vide šīs skolā gūtās zināšanas nestiprina. Mums jādomā, kā pēc iespējas veiksmīgāk nodrošināt latviešu valodas apguvi skolā.
Pēc 2018. gada aptuveni 80% mācību priekšmetu mazākumtautību skolu skolēni apgūs latviski, bet 20% - dzimtajā valodā?
Proporcija varētu būt apmēram tāda, bet būs dalījums pēc mācību priekšmetu principa. Nacionālās identitātes uzturēšana būs mazākumtautības valodā. Tātad nav pamata baumām, ka Latvijā tiks likvidēta mazākumtautību izglītība. Gluži otrādi - Latvijā ir un būs izglītība mazākumtautību identitāti nodrošinātājos priekšmetos mazākumtautību valodās par valsts līdzekļiem, turklāt visā vidējās izglītības posma garumā.
Mazākumtautību skolās nesastopaties ar pretestību pret latviešu valodas ienākšanu lielākā mērogā?
Mazākumtautību skolās ar pretestību pret latviešu valodas ienākšanu nesastopos. Uz ielas gan, jāatceras, nesen bijuši divi piketi. Tajos esmu uzklausījusi dalībnieku viedokļus un pārliecinājusies, ka liela daļa iebildumu balstās uz neprecīzu informāciju un aklu ticību tam, kas pausts dažu plašsaziņas līdzekļu slejās. Protams, neatbilst patiesībai mīts, ka Latvijā tiks likvidēta mazākumtautību izglītība, tiks slēgtas mazākumtautību skolas un ka visi mācību priekšmeti būs jāmācās tikai latviski. Latvija turpinās savas labās tradīcijas mazākumtautību izglītībā, bet pienācis laiks latviešu valodu stiprināt vēl vairāk. Mēs nebaidāmies atzīt problēmas, kuras ir mazākumtautību skolās, un īpaši ieklausāmies skolotājos praktiķos, kas norāda, kāda palīdzība viņiem būs vajadzīga, lai mācītu savu priekšmetu valsts valodā.
Esat sacījusi: «Mums jāpalīdz bērnam izaugt par pilsoni.» Latviešu valodas zināšanu līmeni varam saistīt ar lojalitāti pret Latvijas valsti?
Tas nav vienkāršs jautājums. Jebkurā gadījumā - valodas prasme nav vienīgais lojalitātes atribūts, tomēr tas ir ļoti nozīmīgs. Cilvēks, kas latviešu valodu neprot vai tajā nerunā, toties sevi uzskata par īstu valsts patriotu, ir pagātnes jēdziens. 25 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šādi varētu būt tikai atsevišķi izņēmuma gadījumi, nevis sistēma. Lai mēs varētu rast kopīgu valodu pārnestā nozīmē, mums vispirms jārod kopīga valoda tiešā nozīmē.
Pašlaik notiek jaunas pedagogu atalgojuma sistēmas izstrāde. Modelis «nauda seko skolēnam» tiks saglabāts?
Pašreiz radusies situācija, ka ar modeli «nauda seko skolēnam» nav īsti mierā neviens - ne skolu vadība, ne pedagogi, ne pārvalžu un pašvaldību atbildīgās amatpersonas, ne arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvji. Šī sistēma nav sasniegusi gaidītos rezultātus. Gluži otrādi - parādījušies vairāki nevēlami blakusefekti - tieši šī sistēma kļuvusi par iemeslu tam, ka mēs esam zaudējuši daudzas mazās lauku skolas. Ir radusies arī nevienlīdzība starp skolām ar atšķirīgu skolēnu skaitu - mazajās lauku skolās bieži vien neizdodas nodrošināt pat minimālo likmi, bet lielo pilsētu lielajās skolās skolotāju atalgojums ir krietni vien konkurētspējīgāks.
Galvenās rūpes tātad ir par skolotājiem mazajās lauku skolās, kuriem plānots padarīt izdevīgākus darba samaksas noteikumus?
Negribu teikt, ka mums būtu jānivelē pedagogu atalgojums. Mums būtu jāatrod tāda sistēma, kas pārliecinātu valdības ministru vairākumu par to, ka izglītības sistēmā ir vērts ieguldīt papildu līdzekļus, un skolotājiem būtu skaidri redzama viņu algu paaugstināšanas perspektīva.
Kādai jābūt darba samaksai pedagogam par vienu slodzi?
No 2014. gada 1. septembra par vienu likmi minimālā darba samaksa pedagogam būs 420 eiro, bet ar nosacījumu, ka skolotājs patiešām strādā pilnu slodzi. Dažās skolās, it īpaši jau minētajās mazajās lauku skolās, tas vienkārši nav iespējams, jo ir mazs skolēnu skaits un līdz ar to arī mācību stundu skaits.
Mēs varētu par mērķi izvirzīt Eiropas vidējo pedagogu darba samaksu. Bet jāteic, ka pagaidām Latvijai būtu jālīdzinās vismaz tuvākajām kaimiņvalstīm - Lietuvai un Igaunijai, kur šī samaksa ir aptuveni 800 eiro par likmi, tā ka samaksa būtu vismaz jādubulto. Mēs gan arī apzināmies objektīvo realitāti - Latvijā iedzīvotāju teritoriālā izkliedētība ir iemesls tam, ka mums ir un arī būs daudz mazo skolu, un mums jāmeklē iespējas tās uzturēt.
Kādreizējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis uzsvēra nepieciešamību veidot digitālos mācību materiālus, savukārt Konkurences padome ieteica IZM intensīvāk piedalīties mācību literatūras sagatavošanā. Šie jautājumi ir jūsu darba kārtībā?
Par to noteikti tiek domāts, bet es gribētu nošķirt divas jautājuma daļas. Pirmā daļa skartu mācību materiālus un mācību literatūru vispār, otra - to digitālās versijas. Uzmanības centrā ir konceptuāls jautājums, vai Latvijā saglabāt vairāku mācību grāmatu paralēlu eksistenci vai arī pāriet uz principu, ka katrā mācību priekšmetā ir viena pamatgrāmata, kuras izdošana varētu būt valsts, tātad IZM, atbildība. Gan par vienu, gan otru modeli ir argumenti «par» un arī argumenti «pret».
Savukārt, runājot par digitālu mācību līdzekļu veidošanu, jāteic, mums jādažādo mācību metodes un līdztekus papīra grāmatai noteikti jābūt arī digitālajiem mācību materiāliem. Gan Valsts izglītības un satura centrs, gan grāmatu autori pie tā strādā. Ir jautājumi, par kuriem vēl jādiskutē, piemēram, par grāmatizdevēju tiesībām piedalīties šādu mācību materiālu veidošanas konkursā.
Kas attiecas uz planšetdatoriem - planšetdators bez īpaši digitālajai videi sagatavotiem mācību materiāliem būtībā ir dzelzs gabals, kas labākajā gadījumā pieslēgts internetam. Mērķis katram skolēnam piešķirt planšetdatoru gan tuvākajā laikā nebūtu izvirzāms - kaut vai tāpēc, ka summa, kas tam būtu nepieciešama, ir pārāk liela - ap 30 miljoniem eiro. Ja mūsu rīcībā būtu šādi līdzekļi, tos varētu izmantot daudz mērķtiecīgāk. Turklāt neviena modernā tehnoloģija neaizstās tiešu skolotāja un skolēna mijiedarbību - tieši otrādi, mēs patlaban esam liecinieki tam, ka nu jau tiek domāts, kā atkal humanizēt skolu. Mēs jau esam pārdzīvojuši to laiku, kad digitalizētas un attālinātas mācību formas tika uzskatītas par ideālu.
Pagājušajā gadā sabiedrības uzmanību piesaistīja doktora grādu skandāls, kurā iesaistīta arī Latvijas Universitāte (LU). Vai kādai no LU atbildīgajām amatpersonām par to jāuzņemas atbildība? Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) Senāts atbildīgo prorektori no darba atbrīvoja.
Lēmums jau ir pieņemts. Ir veikti vajadzīgie grozījumi Ministru kabineta noteikumos, un RPIVA sākusi nepieciešamās procedūras, lai cilvēki, kuri nenoliedzami bija pelnījuši doktora grādu, bet formalitāšu dēļ nonākuši situācijā, ka viņu doktora grāds varētu tikt apšaubīts, var veikt atkārtotu promocijas procedūru. Tas pats jādara arī LU. Augstskola jau kārto visas nepieciešamās formalitātes, lai tiesības piešķirt doktora grādu mākslas zinātnē tiktu atzītas oficiāli. Tomēr situācijas nav gluži identiskas, tāpēc nevaram starp tām likt vienlīdzības zīmi. Nekādā ziņā nevaram vainot cilvēkus, kuri jau aizstāvējuši promocijas darbus, bet viņu pašu labā es viņus aicinātu veikt atkārtotu promocijas procedūru.
Tomēr ir vai nav kādai no LU amatpersonām - varbūt rektoram Mārcim Auziņam, mācību prorektoram Andrim Kangro, Janīnai Kursītei-Pakulei, kuras pārziņā bija mākslas doktorantūras programmas, - jāuzņemas atbildība par to, ka šāda situācija vispār izveidojusies?
Kā skaidro juristi, noilgums nebija iestājies attiecībā uz RPIVA, bet jau bija iestājies attiecībā uz LU atbildīgajām personām. Nenoliedzami atbildība ir gan LU, gan RPIVA amatpersonām, bet atšķiras tieši atbildības piemērošanas iespējas.
Esat paudusi viedokli, ka Latvijai labākais risinājums būtu bezmaksas augstākā izglītība. Kādā veidā nodrošināt budžeta vietu sadalījumu?
Jebkurā sabiedrībā izglītoti cilvēki veido nācijas intelektuālo satvaru. Tieši šie cilvēki sekmē valsts attīstību, un ir noteikti starptautiskie standarti, ka ar augstāko izglītību jābūt apmēram 40% iedzīvotāju, un Latvija nedrīkstētu no šī līmeņa atpalikt. Te nebūtu vietā aizbildināšanās ar mūsu īpašo situāciju vai ar to, ka augstākā izglītība neko nedod ienākumu pavairošanai un tamlīdzīgi. Latvijā vienlaikus būtu jāizglīto ne mazāk kā 100 tūkstošu studentu. Summas, kas nepieciešamas šādam studentu skaitam, nemaz nav tik lielas. Tieši tāpēc es uzskatu - mums jāvirzās uz valsts finansētu augstāko izglītību, sākot ar doktorantūru, pēc tam šo principu attiecinot uz maģistra studijām un beigās uz bakalaura studijām, un četru gadu laikā mēs to varētu nodrošināt.
Jūs redzat Latvijas darba tirgū vietu tik lielam augstāko izglītību ieguvušu cilvēku skaitam, kā minējāt?
Tieši tāpēc nepieciešamas valsts finansētās budžeta vietas, lai mēs varētu plānot specialitāšu sadalījumu, jo ikviens cits princips - maksas studijas, arī ilgtermiņa kreditēšana - būtībā nozīmē neregulētu studiju tirgu, jo cilvēks par saviem līdzekļiem var studēt tieši to, ko vēlas, nevis specialitātes, kurās valsts prognozējusi noteiktu darbvietu daudzumu. Protams, ne visās mūsu valsts nozarēs nepieciešami speciālisti ar augstāko izglītību, mums vajadzīgi arī speciālisti ar vidējā posma izglītību, bet mūsdienu pasaulē augstākā izglītība nav luksusa prece, tā ir drīzāk norma, nevis izņēmums. Ja valsts piešķir budžeta vietas, tad valsts arī nosaka specialitātes, kurās šis budžeta vietu skaits varētu atbilst prognozētajam darba tirgum.
IZM, sadalot budžeta vietas, pilda tautsaimniecības noteiktu pasūtījumu. Prognozes mēs gaidītu no Ekonomikas ministrijas, kaut arī ļoti labi apzināmies, cik šis process ir sarežģīts. Mēs šodien nevaram nosaukt pat tās specialitātes, kas būs vajadzīgas pēc pieciem gadiem, kur nu vēl ilgtermiņā, bet tā jau nav tikai Latvijas īpatnība. To nevar izdarīt nekur pasaulē. Prognozes, protams, arī var būt tikai aptuvenas, mēs pašreiz esam paredzējuši daudz vairāk budžeta vietu dzīvības zinātnēs, inženierzinātnēs, arī informācijas tehnoloģiju nozarē. Patlaban darba devēji uzskata, ka tieši šo specialitāšu absolventiem darbs būs nodrošināts. Protams, nevajadzētu krist galējībās - nedrīkstētu izveidoties situācija, ka mums valstī pietrūkst sociālo zinātņu speciālistu. Humanitārās zinātnes savukārt nodrošina valsts identitāti, intelektuālās un kultūras vērtības. Mums jārīkojas ļoti līdzsvaroti, nepieļaujot variantu, ka perspektīvā mums trūkst kādas specialitātes pārstāvju. Nevar izdarīt secinājumus, vadoties tikai pēc pašreizējās situācijas.
Pirms neilga laika sabiedrības uzmanību piesaistīja zinātnisko institūtu izvērtējums, kurā daudzi institūti ieguva samērā zemu vērtējumu. Kas, stratēģiski domājot, būtu jādara ar šiem zinātniskajiem institūtiem?
Varētu teikt, ka šī pētījuma metodoloģija paredzēja institūtu izvērtēšanu galvenokārt no starptautiskās konkurētspējas viedokļa, un arī gala secinājumi nebūt nebija tādi, kā tie tika skaidroti publiskajā telpā. Viedokli par institūtu šķietamo nespēju konkurēt radīja galvenokārt izteikumi preses konferencē, nevis pats pētījums. Globālāk raugoties, mūsu uzdevums ir līdz jūnijam izstrādāt zinātnes attīstības stratēģiju.
Jums pašai ir pārliecība, ka Latvijā tiešām ir institūti, kuri īsti neatbilst zinātniskā institūta vārdam?
Tikai aptuveni 50 Latvijas zinātnisko institūtu saņem valsts finansējumu, tātad tikai uz tiem būtu attiecināmas pilnīgi pamatotās prasības par noteikta līmeņa rezultātiem starptautiskās sadarbības un starptautiskās citējamības jomā un tamlīdzīgi. Gribu uzsvērt, nav pamata uzskatīt, ka Latvijas zinātnes vidējais līmenis būtu vājš. Gluži otrādi - arī pieminētajā zinātnisko institūtu izvērtējumā tika konstatēts, ka galvenā problēma ir finansējums, un varētu teikt, ka ar samērā vājo finansējumu Latvijas zinātnes līmenis ir pat ļoti labs. Protams, mums jābūt ļoti kritiskiem gan pret sevi, gan citiem, bet nedrīkstētu ar vienu mērauklu mērīt zinātniskos institūtus, kas strādā starptautiskās pētniecības mērogos, un tos institūtus, kas veic nacionāli nozīmīgus pētījumus.
Jau samērā drīz - rudenī - gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Plānojat kandidēt vēlēšanās?
Droši vien, bet tam, ko es daru, strādājot izglītības un zinātnes ministres amatā, nav tiešas saistības ar to, vai es kandidēšu Saeimas vēlēšanās. Esmu apņēmusies strādāt ministres amatā līdz novembrim, man ir vairāki nopietni darbi, kas jāpaveic, to vidū ļoti būtiska ir pedagogu darba sistēmas izveide un zinātnes stratēģijas izveide, jauna valsts valodas politikas programma, kā arī vairāki nozīmīgi projekti vispārējā izglītībā, tā ka darba ir ļoti daudz.
Jūs politikā ienācāt pēc Einara Repšes aicinājuma Jaunā laika periodā. Kā vērtējat tagadējā E. Repšes politiskā spēka Latvijas attīstībai viedokli par izglītību?
Esmu lasījusi Latvijas attīstībai atzinumus par izglītību, tiem var piekrist. Tomēr šis politiskais spēks ir vairāk tendēts uz izglītības sistēmas un tautsaimniecības sadarbību, es vairāk uzsveru intelekta lomu Latvijas valsts izaugsmē, arī humanitāro un sociālo zinātņu lomu, kas šī politiskā spēka dokumentos gan nav pietiekami atspoguļota.