Latvijas Televīzija, aizvadot veco gadu, sagādājusi dāvanu. 30. decembrī aktieri brīnišķīgo melodrāmu, ar kuru Alvis Hermanis pirms 15 gadiem sāka savu dzīvi uz lielās skatuves, spēlēs pēdējo reizi.
To būs iespējams noskatīties arī TV ekrānos.
«Kas ir Marata dzīvības avots?» - kad Diena rakstīja izrādes 10 gadu jubilejas portretu, vaicāja un pati atbildēja teātra rakstniece Lilija Dzene: «Laikam jau šīs cilvēku attiecības. Kad parādījās Mans nabaga Marats, manas paaudzes skatītāji bija beigti. Mēs bijām nopirkti. Šī izrāde ar savu intimitātes apsolījumu bija pagrieziena punkts.» No Marata Lilija Dzene sāka sekot Alvja Hermaņa izrādēm. Izrāde, kas savu laiku izmaksājusi tikai divus latus (tik, cik krāsu bundžai, lai nokrāsotu Staļina laika tipiski zaļi jēlās sienas), gadu gaitā kļuvusi dārga neskaitāmiem Jaunā Rīgas teātra skatītājiem. Daudzi to noskatījušies neskaitāmas reizes, līdz sākuši uz to vest savus paaugušos bērnus. Tikmēr 3. cēliens - varoņu - nu jau trīsdesmitgadnieku - tikšanās - kļuva arvien eksistenciālāks. «Paradokss - padomju «viltnieka» Arbuzova luga ar savu mūžīgo mīlas trīsstūri, izrādās, pārdzīvojusi pašu valsts iekārtu un ir saistoša «modernajam cilvēkam», un tuvina paaudzes - mēs taču visi esam kādam bērni...» - tā Normunds Naumanis. Bet pats teātris izrādi piesaka šādi: «Divi puiši un meitene apstākļu sagadīšanās dēļ satiekas grūstošas mājas vienā no nedaudzajām drošības saliņām - Marata dzīvoklī. No šīs piespiedu tikšanās izaug draudzība un mīlestība... Kurš īstais? Atbilde uz šo jautājumu tiek meklēta 20 gadu garumā: no 1942. gada Ļeņingradas blokādes ziemas līdz pat 60. gadu pacilājošajai atmosfērai.»