Pelēkā masa un mīklas

TAD JAU SANĀK, KA nAUMANIM TAISNĪBA - VIŅŠ TAK RAXTA PAR TO PAŠU!

S. Radzobe NRA: "Izrāde nav mīlas stāsts, bet divu laikmeta izkropļotu cilvēku cīņa par normalitātes, dabiskuma atgūšanu, t.i., cīņa par biļeti uz mīlestību."

Es gan ieteiktu izlasīt Radzobes rakstu NRA... Laikam šīs ar Verhoustinsku blakus sēdējušas.

Keišam vai nu jāsāk atteikties no lomām, vai tomēr jākļūst dažādākam. Citādi tas ir bīstami gan viņam pašam, gan teātrim kopumā. Man viņš šajā izrādē likās nepiemērots un pat jau kaitinošs. Žēl, jo, piemēram pēc viņa monoizrādes par kuģiem (neatceros nosaukumu, bet viss pārējais ir dzīvās sajūtās), raudāju un nevarēju aizmigt :) Andri, paņem pauzi vai dari kaut ko, citādi ķīmija beigsies ne tikai Zariņai! :)

Dažkārt ekonomisti (vismaz teorijā) negūto potenciālo peļņu noraksta kā zaudējumu (redz, varēji gūt papildu labumu, taču noslinkoji! Tad nu to, ko neguvi, raksti ar mīnusa zīmi..). Tāda man bija sajūta pēc izrādes noskatīšanās. It kā varēja tik daudz ko pastāstīt, bet... kaut kā nesanāca (vai varbūt es kaut kā nesaskatīju, varbūt pašas vaina). Varbūt esmu izlepusi skatītāja, jo, ja šādu izrādi piedāvātu Dailes teātris, es būtu patīkami pārsteigta. No JRT es jau gaidu mazliet vairāk... Atkal laikam pašas vaina.

Fenomens - pirmoreiz jāpiekrīt Naumaņa kungam. :) Tāds bija (izrādi noskatījos 10.11.2009.) arī mans redzējums par šo izrādi.

naumanis par mīlestību saprot tikpat daudz, cik zaķis par baletu

Tak izlien no ierakumiem, lai arī TEVI var parodēt! Neslēpies !

Diemžēl Guna Zariņa vienmēr ir parodija :(

naumanis grib imitēt jaunības savas saniegumus un iekāpt otrreiz upē, kura viņam kādreiz palīdzēja karjerai , t.i., kad paņem, ko saprotamu iemeslu dēļ slavē, bet kritiķis pīaro ar noliegumu. triki biziness un nekas vairāk

Zarina bija parodija pati par sevi...diemžēl...

Keišs un Zariņa (tāpat kā Gurčenko un Ļubšins) spēlē cilvēkus, kuri viens otru REIZ mīlējuši. Un muļķīgi ir brēkt (to gan ne Jūs, bet citi te :) ), ka stāsts ir par sausajiem, ne dzīvajiem ziediem, jo tieši par to arī ir šis stāsts. Un "ļiš bi ņebilo voini" nav tikai par to, lai karš neizšķirtu šos konkrētos cilvēku, bet arī par to, lai neviena dzīve netiktu tik ļoti sakropļota.

Piekrītu, ar piebildi - seksa ainās jūtu ķīmiju ir muļķīgi meklēt. Itš just sex... Par Zariņas un Kišai saderību gan varam strīdēties. Abi aktieri ļoti profesionāli, bet pārliecināt, ka šie mīl viens otru - atvainojos, ne sekundi!

Zināma nepabeigtība un telpas neveikls lietojums diemžēl jau kļuvusi par Ķimeles kā režisores firmas zīmi, bet tas arī vienīgais, kas šoreiz izraisa iebildes, jo kopumā izrāde ir pat ļoti, ļoti laba. Galvenokārt jau pateicoties Zariņai un Keišam, kuru varoņus "dzīve ir izdzērusi sausus kā vītušus ziedus" un kuru neticīgajos cerību stariņos ir vairāk jūtu ķīmijas kā Holivudas seksa ainās (starp citu seksuālas ķīmijas nebija arī starp Gurčenko un Ļubšinu).

Normāla recenzija, nevar saprast, par ko bazars. Naumanis pat nemaz nekritizē, tikai izvirza savu versiju un pavaicā, vai tā sakrīt ar Ķimeles redzējumu. A kas - aktieri un režisori kaut kādas cimperlīgas jaunkundzes, ka tām ij aizrādīt neko nevar? Paši režisori uz aktieriem reizēm brēc kā zvēri, vismaz māsīca stāstījusi.