Ekspozīcijā ir apkopoti darbi, kas tapuši, sākot no 80. gadu vidus. Pipiloti Rista - huligāne, provokatore un feministe, kuras audiovizuālās poēmas šokē ar košumu un sajūsmina ar atklātību, - nu jau ir kļuvusi par videomākslas klasiķi. Mākslinieces īstais vārds ir Elizabete Šarlote Rista. Par Pipiloti viņa sevi pārdēvēja agrā jaunībā - par godu galvenajai literārajai nonkonformistei Pepijai Garzeķei, drosmīgai un aktīvai meitenei ar sarežģītu dvēseles dramaturģiju. Pipiloti, tāpat kā Pepija, dziļā psiholoģiskā līmenī maina cilvēku uztveres sistēmu. Māksliniece iepazīstina ar to, kas ir vizuālās garšas estētika: viņa nevis noslauka briļļu stiklus, caur kuriem mēs skatāmies uz pasauli, bet veic acu masāžu.
Bilde katrā spraugā
Pipiloti Rista pati labi zina, cik garlaicīgs un laikietilpīgs process var būt videomākslas izstādes apmeklējums. Ekrāns, vēl viens ekrāns, austiņas, beņķis, teksts uz galerijas sienas - palīdziet, tūlīt aizmigšu! Šādu formātu var pieņemt vienīgi, ja tas ir kāds absolūti ekskluzīvs pasākums, kā, piemēram, laikmetīgās mākslas muzejā Hamburger Bahnhof Berlīnē līdz 1. janvārim skatāmā ekspozīcija par Jozefa Boisa viesošanos Japānā 1984. gadā. Ceļojums tika dokumentēts, un astoņās dienās uzņemtais videomateriāls (leģendas sagaidīšana Tokijas lidostā, preses konference, izstādes atklāšana, performance kopā ar Namu Džunu Paiku, lekcija, sarunas ar publiku un studentiem utt.) pirmo reizi pieejams skatītājiem Eiropā. Jozefs Boiss spēj noturēt uzmanību, pat sēžot konvencionālā ekrāna kastē un bez jebkādām atrakcijām.
Pipiloti Ristas pasaulē viss ir citādi: viņas video iziet ārpus rāmjiem, ārpus ekrāniem, attēli aizplūst un aizmūk, pārmetas uz citām virsmām - uz grīdu, griestiem, sienām un pašiem skatītājiem -, ielien visos kaktos un spraugās. Bildes aizbēg uz Heivorda galerijas grāmatu veikalu, kafejnīcu un sieviešu tualeti (filmiņas varone sveic dāmas pavisam negaidītā vietā - tieši kabīnē).
Iekšiņa un āriņa
Galerijas pirmajā zālē par ekrānu kļūst liela lustra, kura veidota no baltām apakšbiksēm un kuru izgaismo divas projekcijas, iekšā un ārā (Massachusetts Chandelier/Masačūsetsas lustra, 2010). Apakšveļa karājas, žāvējas arī pie ieejas galerijā. Pipiloti Rista dievina ķermeni un visu, kas tam ir tuvs. «Apakšveļa ir mūsu vēdera templis,» skaidro māksliniece. «Šī ķermeņa daļa ir svētīga. Šī ir vieta, no kuras mēs ierodamies šajā pasaulē, tas ir seksuālās baudas centrs un vieta, caur kuru no ķermeņa tiek izvesti atkritumi/mēsli, - tas pierāda, ka mūsu iekšējais attīrīšanas mehānisms strādā brīnumaini labi.»
Mākslinieci fascinē ķermeņa iekšiņa un āriņa - pētnieciski, vizuāli, intelektuāli un seksuāli. Cilvēka ādas ainava, audu reljefs, miesas topoloģija, ģenitāliju tuvplānu maģija. Viņu interesē, kā var ieiet savā vai svešā ķermenī un kā no tā iziet. Kas notiks, ja norij maziņu kameru? Kas lācītim vēderā? Ķermeņa virsmu viņa filmē ar novērošanas kamerām, iekšējos orgānus - ar ierīcēm, kas parasti tiek izmantotas medicīniskos nolūkos. Ekrāns, uz kura tiek rādīts šādas miniatūras kameras ceļojums cilvēka iekšējā impērijā, ievietots sieviešu peldkostīmā. Videoinstalācijas nosaukums - Digesting Impressions (1996), t. i., Sagremojot iespaidus. Es joprojām nespēju sagremot atklājumu, ka mūsu barības vads ir tik elegants un ka mūsu iekšējās, neredzamās «vēderdejas» ir tik kaislīgas. Jāpiekrīt klasiķim - skaistums nāk no iekšām. Pipiloti Rista videodarbus uzskata par sava ķermeņa un prāta turpinājumu un pagarinājumu: «Videoinstalācijas es izjūtu no iekšienes.»
Šo mākslas veidu viņa salīdzina ar rokassomiņu: «Videodarbā var atrast vietu visam - glezniecībai, tehnoloģijas sasniegumiem, valodai, mūzikai, dejai, attēlu plūsmai, dzejai, satraukumam, nāves, seksa un draudzīguma priekšnojautai.»
Vagīnas monologi
Mazus ekrānus autore izvieto gan rokassomiņās, gan gliemežvākos. Knapi ieraugāms darbs - ekrāniņš, kuram ir monētas diametrs, paslēpts grīdā: pati Pipiloti Rista, atkailināta un uguns liesmu apvīta, lūdz viņu izglābt. Daudzos darbos galveno lomu tēlo pati māksliniece. Instalācija Mutaflor (1996) tiek projicēta uz grīdas, pa kuru var mierīgi staigāt un kļūt par video daļu: Pipiloti, kā parasti kaila, atver muti, cenšoties apēst skatītāju, pēc mirkļa viņas mute pārvēršas par tūpli - šīs metamorfozes turpinās bezgalīgi ilgi. Tāpat kā medicīniskais preparāts Mutaflor, šis darbs sniedz «metabolisku terapiju». Vēl viena projekcija uz grīdas - vizuālā poēma Blood Room/Asins istaba (1993/1998), kas veltīta menstruācijai. Šādā veidā Pipiloti Rista sludina «sievietes ķermeņa enerģiju un spēku».
Sievišķīgi izaicinošs darbs ir Gina's Mobile/Džinas mobilais (2007). Uz asaras formas ekrāna tiek demonstrēta aizdomīgi abstrakta, netverami skaista organiskas izcelsmes datoranimācija. Domā, ko gribi: vai tā ir mēle, lūpa, tārps, gliemezis vai aizliegtā augļa mīkstums. Varbūt cūkgaļas lāpstiņa bez kaula? Jūsu «sliktākās» aizdomas droši vien būs piepildījušās: protams, ka tā ir vagīnas anatomija. Pipiloti Rista nofilmējusi ļoti daudz vagīnu un samontējusi šo materiālu gandrīz piecu minūšu filmā, aicinot skatītājus «aplūkot sievietes ķermeņa intīmāko daļu, atbrīvojoties no vispārpieņemtiem tabu».
Atpūsties no feministiskām, vaginālām ekspresijām var tumšā zālē - caurspīdīgu aizkaru paradīzē, kurā nomierinošas bildes, idilliskas videoainavas un krāsaini gaismas stari ceļo pa šiem aizkariem un drapērijām. Uz grīdas ir spilveni dažādu ķermeņa daļu formā (nekā piedauzīga - torss, kājas u. c.), tajos var atzvelties un pilnvērtīgi ienirt Pipiloti Ristas sapņu okeānā. Baudīt viņas videomākslu ir ļoti ērti, tā ir publikai draudzīga - Pipiloti Ristas filmas var skatīties no jebkuras vietas, tās var lasīt no jebkuras lapas. Viņa netur skatītājus sižetu un koncepciju gūstā, māksla ir atvērta visiem, tieši tāpēc tā ir tik laipna, koša, vitāla un pretimnākoša. Pipiloti Ristu interesē skaistums visās izpausmēs, vispirms - ķermeniskumā, kā arī jūtu un baudu daba un dabiskums. Viņas darbos bērnišķīgs azarts iegūst poētisku skanējumu, un šis poētiskums vibrē gaisā.
Zemapziņas traucējumi
Audiovizuālo tehnoloģiju attīstība pēdējos 30 gados notika roku rokā ar Pipiloti Ristas mākslas izaugsmi. Tas ir ceļš no sadzīviski brutāla «mājas video» stila līdz lielā kino standartam. 80. gadu vidū iespējas bija ierobežotas: veidojot pirmos darbus, Pipiloti Ristas rīcībā bija viena kasete, viens videomagnetofons un viens ekrāns. Viņa eksperimentēja ar attēla un skaņas traucējumiem, tehniskām kļūmēm un nobīdēm. Māksliniece paātrināja un palēnināja lenti, paspilgtināja trokšņus. Pipiloti Rista uzsver, ka skaņas un attēla traucējumi ir viņas zemapziņas atspoguļojums: tas ir tas, kas skan un ko viņa redz savā galvā.
2009. gadā Pipiloti Rista uzņēma pilnmetrāžas spēlfilmu Pepperminta (pasaka par «iztēles anarhisti»), kuras pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā. Šīs filmas atvasinājums ir vērienīga instalācija Lobe of the Lung/Plaušu daiva (2009): video tiek demonstrēts uz vairākiem lieliem ekrāniem, kuriem pretī ir spoguļi. Saule, tulpju vainaglapas, ķermeņi, asins pilieni, zaļas zemenes, rozā ūdens - skatītāji aicināti baudīt šo darbu guļus un saklausīt «pazīstamas skaņas, kurām mēs parasti nepievēršam uzmanību, - šķidrumu straumi ķermenī, sirdspukstu melodiju, kustības savā vēderā».
Humānāk par Avataru
Pipiloti Ristas krāsainā māksla, kas ir terapijas seanss un rituāls vienlaikus, iedarbojas spēcīgāk nekā Avatara sintētiski pārdabiskais košums. Dažus mākslinieces video var atrast YouTube: kvalitāte, piedodiet, ir tāda, kāda ir, tāpēc labāk brauciet uz izstādi. Pipiloti Rista dzimusi 1962. gadā Šveices pilsētā Grabsā, šobrīd dzīvo un strādā Cīrihē. Studējusi grafikas dizainu Vīnē, tur radījusi Super 8 animācijas filmas, veidojusi scenogrāfiju mūzikas grupu priekšnesumiem un daudz zīmējusi. Videomākslu apguvusi Bāzelē, sākusi strādāt par videotehniķi un pievienojusies folkpanka grupai un performanču apvienībai Les Reines Prochaines.
Mākslinieces statusu apliecina gan dalība Venēcijas biennālē (1995, 1997, 2005, 2011), gan personālizstādes Pompidū centrā Parīzē (2007) un Modernās mākslas muzejā Ņujorkā (2008-2009), gan Huana Miro balvas piešķiršana (2009). Pipiloti Ristas darbi tika demonstrēti gan televīzijā, gan publiskajā telpā, piemēram, uz ekrāniem Ņujorkas Taimskvērā.
Par to, cik dvēselisks un humāns ir Pipiloti Ristas sniegums, atgādina uzraksts pie viņas videoinstalācijas Heivorda galerijas grāmatu veikalā: «Lūdzu, nepieskarieties mākslas darbam, labāk pieskarieties viens otram.»
Izstāde Londonā skatāma līdz 8. janvārim. Nākamgad no 24. marta līdz 24. jūnijam tā viesosies Kunsthalle Manheimā.