Ziņu plūsmu Latvijas publiskajā telpā regulāri papildina dažādi starptautiski reitingi. Tos komentē, izmanto kā argumentus, lielā daļā gadījumu kā kārtējo pierādījumu, ka Latvijas elite melojot par reālo situāciju. Tiktāl skaidrs.
Reitingus nosacīti varētu dalīt divās grupās. Vieni atspoguļo t. s. vietu, kādu Latvija ieņem starp citām valstīm, analizējot statistiku (konkrētai nozarei atvēlētais finansējums procentuāli no IKP utt.). Šie reitingi sabiedrības vērtējumā ir objektīvi, lai gan - ja mēs apšaubām, cik patiesa ir oficiālā statistika Latvijā, kāpēc esam tik pārliecināti, ka citās valstīs viss ir korekti (klasisks piemērs - Grieķijas «ciparu zīmētāji»)? Un tomēr - par šiem reitingiem šaubās neslīkstam.
Vēl ir reitingi, kas veidoti, aptaujājot «iezemiešus» konkrētajās valstīs (korupcijas uztvere utt.). Skatot šos reitingus, parādās ļaudis, kuri tos vērtē skeptiski. Kā pamatojums tiek piesaukti gan visai riskanti etnopsiholoģiski secinājumi («mums vienmēr patīk vaimanāt»), sadzīviski novērojumi («nevienam naudas neesot, tikai pie Alfas nav kur auto nolikt...») utt. Citiem vārdiem sakot, ir plaisa starp cilvēku ikdienu (protams, ne visu - daudzu materiālā situācija patiešām ir skumja) un to, kā viņi apkārtējo pasauli vērtē un komentē citiem.
Uzreiz gan jāsaka, ka tas nav raksturīgi tikai Latvijai vai pat Austrumeiropai (runā, ka lieli rūcēji esot, piemēram, franči). Nekā īpaši nosodāma te arī nav - ja ņem vērā Latvijas vēsturi, paklusēt vai pažēloties ir normāla pašsaglabāšanās taktika.
Lai kā arī būtu, ir viedoklis, ka vietējās aptaujās balstītie reitingi nav ņemami sevišķi nopietni. Šādai piesardzībai varētu piekrist, tomēr jautājums tik un tā ir interesants: kāpēc cilvēks uzskata par vajadzīgu - turklāt anonīmi, tātad nav jābaidās, ka citi uzzinās par tavu reālo rocību vai simpātijām, - mālēt bildi melnāku. Iemesli droši vien ir ļoti dažādi, viens no izplatītākajiem varētu būt: pat ja viņš pats «puslīdz tiek galā», viņam ir sajūta, ka tas vairāk ir par spīti, nevis pateicoties kopējai tendencei. Attiecīgi - lai gan individuāli viņš jūtas izdarījis gandrīz visu no paša atkarīgo, kopējā sajūta ir nedroša. Savukārt šāds emocionālais diskomforts ietekmē pat to ļaužu uzvedību, kuri, kā saka, nekar gluži zobus vadzī. Neuzticība, neinteresēšanās par varas lēmumiem, nemainīga vēlme daļu savu ienākumu paturēt ēnas zonā un tamlīdzīgas distancēšanās taktikas izpausmes, kas neizbēgami ietekmē arī kopējo ekonomiku un gaisotni.
Citiem vārdiem sakot, lai cik pašironiski mēs vērtētu savu vēlmi pukoties «nekas labs jau nebūs...» stilā, šo lielas daļas sabiedrības dvēseles stāvokli nedrīkst ignorēt. Biežāk gan liekas, ka politiķi patiesi nesaprot, kāpēc viņu daudzinātie rādītāji neatspoguļojas dažādu aptauju rezultātos un pavalstnieku rīcībā.