Ņemot vērā, cik labi spēlētāji ir Nīderlandei, varam būt lepni par puišu sniegumu, kas bija vairāk nekā cienījams pret trešo spēcīgāko planētas valstsvienību. Nevarētu teikt, ka nīderlandiešiem Rīgā bija viena pēc otras vārtu gūšanas iespējas vai ka viņu pārsvars būtu nospiedošs. Viņiem paveicās ar pirmo vārtu guvumu, kurā nostrādāja vesela nianšu ķēdīte: neprecīzs soda sitiens, pēc kura gan visi paguva atgriezties atpakaļ, neveiksmīgs rikošets, pēc kura bumba atlēca tuvāk Nīderlandes futbolistam, vājš sitiens kritienā ar purngalu pašā tuvējā stūrī.
Pēc 0:1 Latvija jau bija spiesta mazliet vairāk «atvērties», viesiem parādījās vairāk brīvu zonu, ko viņi arī izmantoja. Otrajos vārtos mazliet kļūdījās aizsargs Vitālijs Jagodinskis. Viņš kopumā aizvadīja ļoti labu maču, tāpat kā visa komanda, taču tajā epizodē viņš centās izveidot mākslīgo aizmuguri, ko nedrīkst darīt, ja neredz, ka ir līnijas pēdējais spēlētājs. Aiz viņa otrā flangā Gabovs veica izrāvienu pretī vārtiem, un Jagodinskis, kā saka, mazliet iegāza viņu. Tikmēr nīderlandietis jau bija uzņēmis ātrumu un aizmuka viens pret vienu. Kopumā aizsargi šoreiz spēlēja ļoti labi un saskaņoti, veiksmīgi sadarbojoties ar Igoru Tarasovu.
Domāju, ka nevajadzētu pievērst pārāk lielu uzmanību tam, ka Latvija šajā ciklā gandrīz vienmēr zaudē vārtus otrajā puslaikā. Es to drīzāk skaidrotu nevis ar mūsu spēlētāju fizisko kondīciju, bet ar pretiniekiem. Favorītu komandas vienmēr sāk mazliet lēnāk un piesardzīgāk, pamazām metot klāt malku, lai krāsns kļūst aizvien siltāka. Ja ap 30. minūti vārti joprojām nav gūti, viņi mazliet palielina spiedienu. Jo tuvāk mača beigas, jo viņu darba jauda lielāka, savukārt otro lomu komandas kļūst aizvien vairāk piesardzīgas.