«Divus gadus pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm man bija iespēja paskatīties, kā lietas notiek citur pasaulē. Šajā laikā esmu sapratis, ka pats galvenais, lai viss notiktu, ir pozitīva un iedvesmojoša attieksme no treniņu biedru puses. Tad arī es sazvanīju Daini Dukuru, parunāju ar puišiem, kā tas būtu, ja es šovasar trenētos ar viņiem kopā. Viņi mani labprāt pieņēma, un esmu viņiem par to pateicīgs.»
Mārtiņš atzina, ka ar gadiem bija izveidojusies rutīna. «Mēs braucām ar mašīnu cauri Polijai, un es izlēmu piezvanīt kādai meitenei, kuru pazinu jau ilgāku laiku. Biju dzirdējis, ka viņa ir strādājusi komandu veidošanā. Uzaicināju viņu atbraukt uz Altenbergu paskatīties sacensības. Teicu, lai rūpīgi visu vēro un lai pasaka, ja ievēro kaut ko tādu, kas ļautu mums spert soli uz priekšu. Jo tehnikā mums nekā netrūka, puiši bija fiziski kārtīgi trenējušies. Pirmais, ko viņa pateica, bija: ja jūs diendienā skatāties tikai uz savām kļūdām un nemācāties atkārtot labo, ar laiku pazudīs arī sapratne par to, kāpēc ir bijis tas labais. Kļūdu meklēšana vienā brīdī no iekšpuses sāks grauzt. Tas man bija nopietns sitiens pa pieri, ka ir kaut kas jāmaina. Vieglākais veids, kā to izdarīt, bija izlēkt no tās vides ārā.»
Skeletonistiem treniņi esot atšķirīgi, taču kamaniņniekiem noderīgi. «Es jau pirms pāris gadiem, redzot, kādus vingrinājumus puiši izpilda, aizdomājos, kā man startā pietrūkst. Gurnu locītavām, mugurai un visam, kas palīdz nostiprināt ķermeņa apakšējo daļu, ir nozīme arī kamaniņu sportā. Esmu sapratis, ka bez spēcīgām kājām nevar iedot nepieciešamo slodzi mugurai. Jāatzīst, ka tagad izjūtu vieglas sāpītes treniņa laikā, bet tās ir tā vērtas.»
Mārtiņš piekrīt, ka savā ziņā kļuvis par izmēģinājumu trusīti. Pozitīva rezultāta gadījumā viņam var būt sekotāji. «Es tikai priecāšos, ja tā notiks,» smejoties pie vingrinājumiem atgriezās Rubenis.