Latvijas Ārlietu ministrijas publiskotā vēsts, ka arī mūsu valsts iesaistījusies medicīniskās palīdzības sniegšanā Ukrainas protestos cietušajiem, raisa dalītas jūtas. No vienas puses, šāda iniciatīva noteikti ir apsveicama, no otras, - mūsu reakcija izskatās stipri novēlota.
Kā zināms, lielākie konflikti starp protestētājiem pret esošo varu un kārtības sargiem Kijevas centrā norisinājās janvāra pēdējās divās nedēļās. Tad arī vairāk bija cietušo gan pašā notikuma vietā, gan citviet (piemēram, Dmitrijs Bulatovs, kas šobrīd ārstējas Lietuvā, ticis nolaupīts un vairākas dienas spīdzināts, pēc tam izlaists brīvībā nomaļā vietā ārpus Kijevas). Šobrīd protesta demonstrācijas norisinās miermīlīgi, par jauniem upuriem ziņu nav.
Tas nozīmē, ka cietušie, kam nu esam gatavi piedāvāt ārstniecisko un rehabilitācijas palīdzību, to gaidījuši vismaz divas nedēļas. Nav jābūt medicīnas darbiniekam, lai saprastu, ka traumu gadījumos pat ne diena - katra minūte ir no svara un ar tik ilgu noilgumu kā tagad atveseļošanās process var būt saistīts gan ar komplikācijām, gan papildu izmaksām.
Jā, protams, var jau iebilst, ka ātrāk reaģēt nebija iespējas, jo katra cietušā izvešana no valsts jāsaskaņo ar Ukrainas varas iestādēm (pret daudziem ierosinātas krimināllietas), bet šajā gadījumā tas neiztur nekādu kritiku, jo ir Lietuvas piemērs. Kaimiņvalsts pirmo cietušo uzņēma janvāra beigās, mēs - gandrīz divas nedēļas vēlāk.
Varbūt mums nebija drosmes kā pirmajiem steigt palīgā, jo Ukrainas varas iestādes to varētu tulkot kā klaju iejaukšanos tās iekšējās lietās? Tā varētu būt, kaut šaubos, vai kāds jelkad uzņemtos to oficiāli atzīt. Taču bažas, ka humānā palīdzība varētu kaitēt starpvalstu attiecībām, ir galīgi nevietā, jo neviens cietušais slepeni no valsts izzagts netiek un galvenais kritērijs palīdzības sniegšanai ir cilvēku veselības stāvoklis.
Latvijas varas iestāžu lēnīgumu var tulkot arī kā piesardzīgu balansēšanu starp pārmetumiem, ka neko nedarām (redz, kā kaimiņi lietuvieši vismaz četrus jau ārstē, vienu slimnīcā pat prezidente apciemojusi), un potenciālo sabiedrības sašutumu par to, ka citu valstu pilsoņus gan varam bez maksas ārstēt, bet savējos - ne. Šis ir jautājums par politiska procesa komunikāciju. Var taču skaidri nodefinēt mūsu palīdzības sniegšanas iespēju robežas. Var aktīvi mudināt iesaistīties arī citas valstis, kā to šonedēļ darīja mūsu ārlietu ministrs. Galu galā var iesaistīt arī nevalstiskās organizācijas, kam pieredze ziedojumu vākšanā un palīdzības sniegšanā nelaimē nonākušajiem.
Raugoties nākotnē, gribētos, lai citkārt līdzīgos gadījumos mūsu politiķi būtu izlēmīgāki un varas iestāžu rīcība - daudz operatīvāka. Ja esam gatavi kādam sniegt palīdzīgu roku, tas jādara tieši tajā brīdī, kad viņam to visvairāk vajag.