Vakardienas lieliskā laika prognoze un pirmdiena (kas nav nekāda īsta darba diena) vedināja uz domu, ka 16. marta leģionāru piemiņas brīdis pie Brīvības pieminekļa būs dažādas tautas kupli apmeklēts un notikumiem bagāts. Ak vai! Ne vienmēr izrādās tāpat, kā liekas. Tomēr «antifašistu» piedegušā katliņa motīvs noslēgumā bija nākšanas vērts.
Bundžu Jānis kopā ar sapīkušu, oranži krāsotu mediju kraukļu baru jau pilnā gatavībā gaidīja notikumu attīstības «interesantākos» scenārijus. Sevišķi mākoņains bija dažu lielās kaimiņzemes skribentu vaigs. Dažiem gan laimējās. Vēl rīta pusē gar pieminekli sinusoīdas trajektorijā slāja pāris kungu ar «trīsdiennieka» cienīgu eksterjeru. Filmētāji tūlīt aizmetās nopakaļ. Gan jau kādā Krievzemes TV kanālā atrādīja, kādi tad ir tie latvieši, kuri te sanākuši.
Tomēr lielākā tautas daļa šķita labi konsultēta par uzvešanos šādos gadījumos. Apskatījās, ko tad jautātāji pārstāv, un, redzot zināmās RTR vai Pervij kanal zīmes, deva kurvīšus, ka skanēja vien.
Arī ietekmīgais «Celmiņa fonda» priekšnieks Šiškina kungs bij izcili rezervēts un intervijas sniedza gandrīz tikai smukām studentēm - praktikantēm.
Pats leģionāru piemiņas gājiens noritēja mierīgi un harmoniski. Organizatori gan nebija paļāvušies uz policijas spēkiem, no kuriem «90 procenti tak krievi» (vairāki zinoši avoti skatītājos). Tādēļ par papildu kārtību gādāja sargi no varenās TM organizācijas, kuri braši šķūrēja nost no ceļa aizkavējušos žurnālistus/es. Nekas cits jau īsti darāms nebija. Ja nu vienīgi uzmanīt kungu ar pusmetrīgu, spilgti zaļu grebeni.
Skatītāju pūlī klīda daži savdabīgi cilvēciņi. Dēvēt par provokatoriem būtu par stipru, bet prāta atpalicības piesaukšana izraisītu tiesu darbus. Kāds kungs nesa masās ideju, ka pie visa esot vainīgi žīdi. Tie esot vainīgi tik ļoti, ka pats idejas autors nevarēja to mērogu īsti tvert, līdz ar ko izraisīja vairāk jautrību nekā vajadzīgos strīdus.
Apjomīgais piemiņas gājiens pavisam ēnā atstāja citādi domājošos. Tikai kāds džentlmenis (esot skolotājs) vaicāja Bundžu Jānim - vai tad šis arī domājot, ka vajadzīgs šāds teātris. Konsultanta nerunīgumu kungs iztulkoja pa savam - nu vot, jus domat ari, ka šito ķeatr mums naf vajadzig. Nācās ieskaidrot PAREIZO VIEDOKLI.
Par teātri oponents kļūdījās. Tas sākās tikai otrajā daļā. Leģionāru pieminētāji jau izklīda, kad mediju kraukļu pūlis pamanīja pie kolonādes sienas sadugušu t. s. antifašistu priekšstrādnieku Josifu Korenu. Biedrs pūlējās iedabūt vingro ķermeni kādā prezervatīvam līdzīgā tilpumā. Līdzīgu matēriju sev virsū stīvēja pāris sirdsdraugu-antifašistu. Pamatdoma, kā varēja saprast, bija kaut kāda fašisma dezinfekcija. Iepriekš dzirdētais, ka kāds nepietiekami antifašistisks antifašists aizbēdzis ar visu antifašistu kasi, laikam taisnība. Protestētāju pulciņš rādījās pavisam plāns. Bija pat nācies saskrūvēt un iedarbināt vecbiedru Buzajevu, kurš elsdams stiepa vienu no karalaika šausmu bildēm.
Četras, piecas… desmit reižu? Grūti teikt, cikkārt žurnālistu daudzums pārspēja nīkulīgo amatierteātri. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir - kā antifašistu unterfīrers šoreiz spēs pārliecināt savus načaļņiekus par lieliski izdevušos protesta izrādi. Ka tik nu katliņš nepiedeg.
*ļoti neatkarīgs konsultants