Stūrgalvība. Somu speciālistam Pekam Rautakallio otrajā darba gadā komandu vajadzēja pacelt jaunā kvalitātē, taču notika pretējais - Dinamo pretiniekiem kļuva viegli pārkožams rieksts, jo spēles zīmējums praktiski nemainījās. Rautakallio tā arī nesaprata, ka, piemēram, tehniskais Ņiživijs ir orientēts uz gudru izspēli, nevis ripas raidīšanu vārtu virzienā pie pirmās izdevības.
Izpārdošana. Īpaši nācās izjust labāko vietējo spēlētāju (Ozoliņš, Sprukts, M. Rēdlihs) aizbraukšanu uz citiem KHL klubiem. Var jau saprast vadību, kas piedāvājumā nespēj konkurēt ar bagātajiem klubiem, taču, turpinoties šādai tendencei, Dinamo turpmāk būs problemātiski izpildīt minimālo uzdevumu - iekļūšanu Gagarina kausa izcīņā, par augstākiem mērķiem nemaz nerunājot.
Kapteiņa loma. Spēlētāja vērtību pēc dažādām skalām vislabāk var izmērīt tikai pēc viņa aizbraukšanas. Sanda Ozoliņa gadījumā kritiķi itin bieži uzskaitīja Sanda kļūdas laukumā, bet nenovērtēts palika viņa ieguldījums komandas noskaņošanā spēlēm. Meklējam kapteini - šis sauklis var būt aktuāls pirms nākamās sezonas.
Selekcijas darbs. Līdzīgas pārdomas raisās Normunda Sējēja gadījumā. Arī viņa lauciņā krita pārmetumu akmeņi, bet pēc Sējēja pārcelšanās uz Prāgu spēlētāju tirgū Dinamo darbojās pasīvi.
Vietējie resursi. No pašmāju spēlētājiem, kuri veido komandas kodolu, acīmredzamu soli uz priekšu spēra tikai Miks Indrašis. Pieticīgs bija tā dēvēto otrā plāna spēlētāju pienesums. Šai ziņā nekam nemainoties, ar līderu devumu var nepietikt snieguma uzlabošanai.