Kam vairs tagad rūp noskaidrot patiesību par notikumiem, kas norisinājušies Čečenijā, būsim godīgi, reti kuram. Arī pašā karstākajā laikā abu Čečenijas karu laikā deviņdesmito gadu vidū un šī gadsimta sākumā šis temats Rietumiem nebija pārlieku ērts. Zināmā mērā arī Latvijā. Valdību līmenī spiediena pret Kremli nebija, jo viss taču norisinājās Krievijas Federācijas teritorijā. Salīdzinājumam jāteic, ka Sīrijas diktators Bašars Asads, neraugoties uz deviņiem tūkstošiem nogalināto, pagaidām pēc tāda skolnieka vien izskatās iepretim Krievijas augstākajām amatpersonām. Viņu pieļautās brutālās noziedzības rezultātā nokauto cilvēku skaits pārsniedza simt tūkstošus. Un, lai cik loģiski šķistu, ka par turienes notikumiem iedzīvotājiem Latvijā vajadzētu būt pirmšķirīgi informētiem, jo tā taču nav, piemēram, Jaungvineja, neziņas līmenis šķiet pārsteidzošs. Piemēram, iespējams dzirdēt šādu jautājumu - vai čečenu pretošanās dalībnieki savai aizsardzībai kā dzīvos aizsegus izmantojuši sagūstītos krievu karavīrus? Kur gūta šāda informācija, nav noslēpums - ar tādu rezultātu varētu lepoties propagandisti Krievijā, kurus nevar saukt par žurnālistiem un kinorežisoriem. Taču cilvēks notic, ja viņam kaut ko bieži atkārto, bet citas līdzvērtīgi saturīgas un profesionālas informācijas pa ķērienam nav. Tādos gadījumos derīgi ir tikai aculiecinieku stāsti. Pats esmu vismaz piecas reizes redzējis čečenu kaujinieku sagūstītos krievu karavīrus, kuriem tobrīd nekas nedraudēja. Viņi brīvi pārvietojās kādas kaujinieku vienības kontrolētajā teritorijā, un, tas bija redzams pavisam skaidri, fizisku pāridarījumu nospiedumus nemanīju. Arī otrā - krievu pusē man bija savi novērojumi - 1995. gadā Šali pilsētā nelielā mošejā redzēju septiņu čečenu, iespējams, karotāju līķus ar acīmredzamām spīdzināšanas pazīmēm. Viņi bija atradušies Krievijas armijas gūstā. Kādā omoniešu postenī, kur cauri brauca civilās automašīnas, zemē vienkārši «gulēja» divi nogalināti cilvēki.
Nav regulāri jāšausminās, kādai valstij blakus dzīvojam. Vienkārši jāzina patiesība, jo runa ir par cilvēktiesībām. Ja cilvēkus pazemo, nolaupa, apzog un nogalina, tas ir noziegums, ko nav iespējams attaisnot ar Krievijas īpašo kārtību. Šajā valsti ir daudz cilvēku, kas uzskata par nepieciešamību mainīt pazemojošo kārtību. Diemžēl ne visi no viņiem ir dzīvi. Viena no tiem bija drosmīgā žurnāliste Anna Poļitkovska, kuras vārds bija tik iedarbīgs, ka režīms neizturēja un no viņas «atbrīvojās». Poļitkovskas daiļradei vajadzētu kļūt par mācību sastāvdaļu Latvijas vidusskolās. Vienkārši mums ir pienākums būt precīzi un labi informētiem.