Tomēr Baltija, pat Lietuvai un Igaunijai politiski mūžam nopakaļus vilkusies Latvija, kala brīvestības plānus, kuru netraucētu piepildīšanos grūti iztēloties, ja nebūtu bijis 1991. gada augusta puča, un kuru saturā 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas atjaunošana laimīgā kārtā pārmāca pilnīgi jaunas valsts radīšanas mēģinājumus. Tā 1991. gada 27. aprīļa Dienas pirmo lapu rotāja virsraksts ar cerību pilnu vaicājumu: Neatkarīga Latvijas valsts - jau pēc gada? Latvijas Tautas frontes gatavību pieņemt neatkarības atjaunošanas koncepciju atreferēja Ilmārs Punka: «Latvijas valsts atjaunošanas projektā, ko akceptēja LTF valde, tiek ierosināts pabeigt pārejas periodu uz patstāvīgu Latvijas valsti 1992. gada pirmajā pusē. Tādēļ pēc projekta autoru domām ir nepieciešams atcelt LPSR konstitūciju, kuru jāaizstāj ar attiecīgiem pārejas perioda likumiem. Tāpat ir nepieciešama Latvijas Republikas pilsonības atjaunošana un pastāvīgā Latvijas iedzīvotāja statusa izveidošana.» (Tas šodien lai ir kā atgādinājums tiem, kuri tagad apgalvo, ka Tautas fronte solījusi pilsonību visiem, kas uz to brīdi bija paguvuši iekāpt vilcienā Vladivostoka-Rīga.)
Tuvāk 4. maijam - 1991. gada 2. maijā - SestDiena intervēja cilvēku, kura vārds tobrīd nekādi nesaistījās ar īpašām simpātijām pret Krieviju - dievinātu komponistu un nacionāli noskaņotu politiķi Imantu Kalniņu. Intervētāja muzikoloģe Ingrīda Zemzare, izdabūjusi no Kalniņa atzīšanos, ka arī viņš nav izvairījies no nodevām padomju režīmam (Kalniņš tikai piebilda - šajos darbos centies izvairīties no īpaši stulbiem vārdiem), komponistam lika izvērtēt okupācijas gadu kultūrpienesumu, jautādama:
«Vai tomēr Latvijai un latviešu nacionālajai kultūrai tik grūtajos gados šīs bezgalīgi apsmietās «sociālisma priekšrocības» nepalīdzēja izdzīvot un radīt mākslā kaut ko paliekošu un vērtīgu? Salīdzini šo Latvijā zināmos siltumnīcas apstākļos kultivēto mākslu - tā, par spīti ideoloģiskajiem spaidiem, galu galā ir tikpat spēcīga, nē, īstenībā daudzviet spēcīgāka, nekā ārpus Latvijas sūrajā savas eksistences cīņā tapusī.»
«Nē, tas nav tas iemesls,» atbildēja Kalniņš. «Gluži vienkārši iedarbojās dabiskās aizsargsistēmas. Tas ir tas pats, ka kara laikā vairāk puikas dzimst. Briesmu brīžos tauta atražo to, kas vajadzīgs tās pastāvēšanai. Latviešu tautai bija šis brīdis, un viņa izdzīvoja ar savu mākslu un savu kultūru. Cita ceļa nebija.»
Intervētājas zināmas bažas par latviešu jaunrades potenciāla nošļukšanu apstākļos, kad pasaule paveras, pauda nākamais jautājums:
«Vai nav tā, ka tev patiesībā negribas rakstīt neko nopietnu, ka esi nonācis pie populārās atziņas: viss jau ir uzrakstīts, pilna pasaule labas mūzikas un mākslas?»
Profesionāli mūziķi laiku pa laikam nonāk pie šāda secinājuma, piekrita Kalniņš. «Bet mūsu secinājumi mainās dzīves pieredzes laikā. Pēc desmit gadiem būs citi. Svarīgi, ka māksla un mūzika ir nepārtraukts process. Tas neapstāsies tāpēc, ka es vai kāds cits nerakstīs. Man personiski mūzikas modelis aprobežojas ar XIX gadsimtu. Nesmejies. Tur jau arī uz beigām ir mutanti - neredzētas eksotiskas formas, kas īsti izplaukst XX gadsimtā. Es cienu dabisko, Dieva likto vienkāršību un kārtību, kurā ietilpst arī mans liktenis.
Tu esi fatālists?
Jā, es ticu predestinācijai. Zini, mans liktenis vienmēr ir bijis man labvēlīgs. Viņš man atsevišķos dzīves posmos ir piespēlējis vai nu kādu grāmatu, vai ko citu, kas man ir palīdzējis tikt galā ar manām problēmām, ar diskomforta sajūtu. Pats galvenais taču ir harmonija. Tiklīdz tās nav, ieslēdzas analīzes mehānisms: kāpēc man ir slikti? Es domāju, kāpēc es nerakstu mūziku, un jūtu, ka negribu. Vēl vairāk - man pat ir tāda kā alerģiska sajūta no domas vien par komponēšanu. Tātad ir pareizi, ka dzīve man tagad liek strādāt Augstākajā Padomē. Es jūtos labāk, nekā ar varu komponējot.»
Šis Kalniņa ieteikums var noderēt radošam cilvēkam, kurš jūtas slikti, saņēmis atbalstu tāda kultūrprojekta tapšanai, kura tēma viņam patiesībā ir vienaldzīga, bet par kuru bijis vieglāk dabūt naudu.