Radeviča mediju zonā centās žurnālistus pārliecināt, ka nav saskumusi par izslīdējušo bronzas godalgu. «Varbūt medaļa man liktu justies kā karalienei un nolaist rokas. Audzinātu bērnus un dzīvē vairs neko nedarītu - tikai skatītos uz medaļu. Vēl taču ir tik daudz lietu, ko var darīt, tik daudz cilvēku, kuriem palīdzēt,» sportiste gatavojas jauniem izaicinājumiem. «Domāju, ka tā ir zīme, ka man jāsāk nodarboties ar kaut ko citu. Meklēšu sevi.»
Lēcieni sanākuši labi. «Tik stabila lēcienu sērija man laikam bija pirmo reizi karjerā. Atspēriena marka bija laba, uz dēlīša trāpīju labi, varbūt vajadzēja būt mazliet agresīvākai,» Radeviča norādīja uz iespējamo rezervi. Viņa nav lolojusi cerības, ka viņas pirmais lēciens iebiedēs konkurentes. Galu galā visas līderes sezonas gaitā lec arī septiņus metrus tālu. «Tad man pirmajā vajadzēja aizlēkt septiņus metrus un 18 centimetrus. Esmu gandarīta par sasniegto rezultātu. Uzskatu, ka es cīnījos, un man nav ko sev pārmest. Ja jau pat trenerim nebija ko pārmest, tad nevienam nevajadzētu būt.»
Pēc bērniņa piedzimšanas sportiste atsāka trenēties Krievijas speciālista Jevgeņija Teravanesova vadībā. Jau drīz parādījās pirmie sadarbības augļi. 2010. gadā viņa ar jaunu Latvijas rekordu triumfēja Eiropas čempionātā Barselonā, gadu vēlāk izcīnīja bronzas godalgu pasaules čempionātā Tegu, bet šogad palika centimetra attālumā no līdzīga panākuma Londonas olimpiskajās spēlēs. Ikreiz šajos trijos gados sportiskās formas pīķis sasniegts tieši tad, kad tas bijis nepieciešams. Ineta arī pēc sava, visticamāk, pēdējā lielā starta neslēpa, ka lielākā daļa nopelnu pienākas trenerim. «Vēlos pateikties katram trenerim, kurš ar mani strādājis. Arī skolotājām Krāslavā, kuras nebija pret mani tik stingras mācībās, kad es iepriekšējā vakarā nogurusi biju atgriezusies no treniņiem,» Radeviča centās atcerēties visus, kas palīdzējuši. Arī vīru hokejistu Pjotru Ščastļiviju, kurš arī pēc olimpiskā starta atgādinājis, cik ļoti daudz viņai nozīmē ģimene un mīlestība. «Visa mana ģimene lepojas, vai es būtu pēdējā, ceturtā vai pirmā.»
Vaicāta par sportiskās karjeras turpinājumu, viņa sākumā pajokoja, ka koķetējot viņai kā sievietei būtu jāsaka - nezinu, nezinu -, taču apstiprināja, ka Londonā nebija viņas pēdējie lēcieni. «Vēl šogad ir paredzētas dažas sacensības. Esmu labā formā, un nav jēgas tagad apstāties. Par nākamo gadu gan vēl domāšu,» sacīja Radeviča.