Jā, laivot pa Svētupi - viena maza, pasveša un ļoti krāšņa pērlīte katra sevi cienoša latvju laivotāja pieredzē, kuru bija strikti izlemts ievērt arī mūsu kompānijas episko piedzīvojumu virtenē, jo pati daba pašlaik sniedz labāko, ko tā šeit Latvijā var piedāvāt aktīviem, dzīvespriecīgiem cilvēkiem, - ūdens līmenis upēs, upītēs un grāvjos piedāvā lielisku straumi, lai brauciens būtu sajūsminoši ātrs bez milzu piepūles, līkločus, lai airējiens nešķistu garlaicīgs, un joprojām pa kādai krācei, lai patrenētu izveicību un pamodinātu tos, kas aizskatījušies krastu krāšņumā, ko vasarā slēpj lapas un zāle. Svētupe šādai iecerei šķita pašā laikā, jo vasarā upītē mēdz būt tik zems ūdenslīmenis un tik daudz koku (īpaši virs Lauvām), ka pārvietošanās pielīdzināma skarbam kardiotreniņam, taču rudenī pelēkumu krāšņo sarkanīgi krastu klintāji, kas tikai tagad kārtīgi pavērušies skatam, kritušie koki vairāk vai mazāk nogrimuši straumē, un straume ir strauja...
Svētupe patiesi sagaida visai dusmīgā omā - no jau paplikajiem kokiem pil aukstas lāses un tumši padebeši pār upi velkas tādi, ka varētu airi aiz malas aizspraust. Straume mutuļo, un kaut kur attālāk aiz tilta dzirdama krāču šalkoņa. Jūs domājat, vai ir jēgpilni līst tādā brīdi upē, jo tas taču ir slapji, bīstami un auksti? Zināma taisnība tajā, protams, ir, taču kompānijā esam pieredzējuši laivotāji, un esam ieradušies atbilstoši aprīkoti - sajūsmu pagaidām nemana, bet atkritēju arī nav. Rēķinoties, ka nav gluži jūlijs, esam atbilstoši aprīkojušies arī apģērba ziņā. Protams, tagad jau iespējams iegādāt jebko, taču mēs tā pieticīgāk - jau Rīgā esam salūkojuši nomātas hidras, kas pasargā ne vien ķermeni, bet arī aukstumjutīgās rokas un kājas (šāds piedāvājums ir gan vairākās lielajās laivu nomās, piemēram, Laivinieks.lv, gan specializētajos veikalos, kas gan pārdod, gan iznomā, - SurfPro, Burusports u. c.). Straume mūs žigli nes uz priekšu, pieprasot 101% uzmanības, līdz ar to pārrunāt zināmo par upes bagāto kultūrvēsturi, par kuru nupat veikts plašs pētījums arī profesora Jura Tālivalža Urtāna vadībā, varam, vien esot galā. Apkārt krīt pārslas, kūp tēja, un uz ugunskura smaržo zupa. Savītušajā zālē savilktās laivas šķiet joprojām pilnas ar šļakatām, lapām, smiekliem un dzīvi.