Viņa radītais īgņa detektīvs Brenners, kuru abās filmās tēlo austriešu kabarē zvaigzne Jozefs Haders, jau ir ieguvis ekrāna vaibstus un kuplu fanu pulciņu, turklāt ne tikai lasošās tautas, bet arī literatūras gardēžu vidū. Tautai Hāsa darbi tīk, jo varoņi sarunājas tajā vācu mēlē, ko mūslaikos lieto ikdienas valodā, savukārt gardēži priecājas par rakstības stilu, vārdu spēlēm un stāstījuma manieri. Latviskajā tulkojumā pie tā visa jauki ir piestrādājis Ilmārs Zvirgzds, un jācer, ka Silentium panākumi ļaus arī vāciski nelasošajiem baudīt vēl citus Hāsa darbus. Galu galā savās mājās Volfu Hāsu slavē gan lasītāji, gan kritiķi.
Smeķīgas detaļas
Volfs Hāss stāstu sāk vienkārši, kā rotaļājoties, aizvadot lasītāju te uz vienu, te uz otru pusi, bārstot sadzīvisku sīkumu aprakstus, kuri vienlaikus var/nevar izrādīties sevišķi svarīgas detaļas stāstā, kur, kā saka autors, «beigās gaida četri līķi». Taču detaļām ir īpašs smeķis. «Silentium» (klusums - latīņu val.) - vēsta uzraksti uz sienām «visas Zalcburgas šķīstākajā internātskolā», kur «no vienas puses iekšā iet desmitgadīgi zemnieku zeņķi, bet no otras - pēc desmit gadiem nāk ārā jaunizcepti priesteri». Un tieši šeit pirms daudziem gadiem, iespējams, ir norisinājušies notikumi, kas met tumšu un nelādzīgu ēnu uz pašreizējo bīskapa amata kandidātu. Privātdetektīvs Brenners te ieradies baznīcas uzdevumā, lai klusi un delikāti izpētītu, vai ēna patiešām ir un vai tiešām tā krīt tieši uz minēto bīskapa kandidātu. Un tad, kā jau kārtīgā detektīvgabalā pienākas, sagriežas notikumu virpulis. Zalcburga izrādās kārtīga mazpilsēta, kurā ikviens no redzamākajiem pilsoņiem kaut kādā veidā ir saistīts ar notikumiem, kas risinās vai ir risinājušies katoļu internātskolā.
Lai gan sākotnēji šķita, ka darbs būs par zēnu piedzīvotajām bērnības ciešanām katoļu internātā - tak jau pēdējā laikā krietni populāra tēma - ,no sirds nopriecājos, ka autoram bijis vairāk gaumes un izdomas, lai uz šī fona radītu visnotaļ citu burlaksāgu. Lai gan savulaik tiešām ar patiku lasīju Lorenco Karkaterras Sleepers, tomēr neilgojos pēc kaut kā līdzīga. Bet Hāss drīzāk atgādina citu amerikāņu rakstnieku - Kārteru Braunu, tikai stipri glamūrākā izpildījumā. Sacīsim tā - Hāsam piemīt brauniska humora izjūta, taču intelekta viņa darbos ir nesalīdzināmi vairāk. Un valodas bagātība! Jā, eiropiešu valodas spēles vairākumā gadījumu amerikāņiem liek pastāvēt pie ratiem.
Rociņa maisiņā
Taču kur gan palikuši četri apsolītie līķi? Labs nāk ar gaidīšanu. Kamēr detektīvs Brenners pamazām iepazīst cienījamākos Zalcburgas pilsoņus un pilsones, puišeļi atrod pirmo nelaiķi. Nu vismaz roku. Plastmasas maisiņā. Futbola galdā. Un tas nemaz neliekas traģiski, drīzāk smieklīgi - gan stāsts par to, kā abi atradēji ar visu roku ierodas dievkalpojumā, gan stāsts par to, kāpēc bezpajumtnieki izvēlas vecos plastmasas maisiņus, kas radīti vēl pirms modīgās dabas aizsardzības ēras, gan stāsts par Renē, kurš tikko iznācis no labošanas darbu kolonijas un ir pilns visdzirkstošākā un tīrākā dzīvesprieka, - jā, atsevišķie mazie stāstiņi, kas kopā veido veselumu, ir mana personīgā vājība katrā darbā.
Vēl Hāsam lieliski izdodas raksturlomas. Katrs personāžs ir sulīgs un dzīvelīgs, viņi tā vien prasās pēc kāda apjomīgāka darba, kur katram no tiem būtu atvēlēta lielāka loma. Ko vērts ir kaut vai burvīgais operas svētku viceprezidents, kurš «t» izrunāja tik vīzdegunīgi, ka radās vēlme gāzt viņam pa augstprātīgo šnobeli. «T» uz viceprezidenta mēles eksplodēja ar tādu spēku, ka tā atlikuma pilnībā būtu pieticis trim zaķalūpas pacientiem.» Bet Silentium nu reiz ir tikai īss detektīvromāns, tāpēc viņi ātri un skaisti nospēlē katrs savu uznācienu, glītā ierindā uzsoļo arī nākamie trīs līķi, tam seko kulminācija ar atrisinājumu, un stāsts ir galā. Arī detektīvs Brenners visā tai jezgā tiek pie dūdiņas, un baznīca - pie jauna bīskapa, savukārt Zalcburgai paliek tās lieliskie operas svētki.
Tomēr šis ir ne tikai detektīvs, šī ir grāmata, kurā rodamie izteicieni ar laiku varētu folklorizēties. Piemēram: «Daži cilvēki uzskata, ka cigāri ir veselīgāki par cigaretēm, jo tabakas dūmi netiek vilkti plaušās. Ja neņem vērā mēles, kakla un aukslēju vēzi, tā ir tiesa.»