Mēs varētu sākt nevis ar komunikāciju ar sabiedrību kopumā, bet ar to, kā zinātnieki komunicē ar šīs sabiedrības daļu - politiķiem. Un komunicē, manuprāt, galīgi šķērsām. Jo ir šķērsām iet pie politiķiem un teikt: mums iet grūti, jums jāiedod mums nauda. Varbūt vajadzētu teikt tā: zinātne netiek pietiekami atbalstīta, un, ja tā turpināsies, galu galā slikti būs jums pašiem. Un sabiedrībai kopumā. Jo zinātnieki, it īpaši labie, gan jau sev iespējas atradīs. Mūs finansēs starptautiskās organizācijas un fondi, un, ja runājam par labākajiem, tad tas jau notiek. Protams, ir zinātnieki Latvijā, kuri tiešām dzīvo skarbos apstākļos, bet, godīgi sakot, ir arī tādi, kuri dzīvo gluži labi. Jautājums tikai, vai šīs grupas darbs dod pienesumu Latvijas sabiedrībai vai nedod.
Otrā sastāvdaļa ir tā - un tas ir akmens mūsu pašu dārziņā -, ka mēs, zinātnieki, acīmredzot neesam pārliecinājuši sabiedrību kopumā, ka tas, ko mēs darām, ir labi un svarīgi, un interesanti. Jo, ja nav atbilstīga sabiedrības viedokļa, ja nav sabiedrības spiediena, tad kāda suņa pēc politiķiem būtu jāfinansē? Savukārt jautājums, vai sabiedrībai ir vajadzīga zinātne, patiesībā nemaz nav triviāls.
Nav triviāls, tikai jautājums ir par iemesliem. No vienas puses, zinātnieki paši tiešām varētu būt aktīvāki. No otras puses, varbūt sabiedrība vienkārši nav ieinteresēta. Tā teikt, katram laikam ir savi varoņi, piemēram, XIX gadsimtā bija posms, kad dzejnieka, mākslinieka, radošas personas statuss bija ļoti augsts, pat mitoloģizēts. Tāds posms bija arī zinātniekiem. Bija, bet vairs nav.
Mana iekšējā sajūta mudina tomēr palikt pie tēzes par bumbu pašu lauciņā... Es nesen atkal ilgāku laiku biju Bērkli Universitātē. Īsi sakot, ar dažādām slavenībām izlutināta universitāte. Atbrauc kārtējais Nobela prēmijas laureāts. Lekcija notiek gana lielā zālē, kas samērojama ar mūsu Lielo aulu. Studenti sēž uz grīdas, profesoriem knapi pietiek vietas, ļaudis sanākuši klausīties šo cilvēku. Paskatāmies uz Latviju. Mēs Latvijas Universitātē laiku pa laikam - protams, ne tik bieži kā Bērkli - uzņemam Nobela prēmijas laureātus. Mēģinām rīkot publiskās lekcijas. Ieeja bez maksas. Un piepildīt Lielo aulu mums ir ļoti sarežģīti. Sabiedrībai tas neliekas īsti aizraujoši.
Tāpēc, ka neliekas, un viss.
Jā, man arī būtu komfortabli teikt: sabiedrība nesaprot. Tomēr, ja nesaprot, kaut kur ir arī mūsu vaina. Turklāt cēloņi meklējami dziļāk un plašāk. Viena no manām kā rektora iniciatīvām, kas gan pēdējā laikā ir drusku norimusi, ir LU izveidotais slēgtais profesoru klubs. Tātad vienreiz mēnesī visi LU profesori tiek aicināti sanākt uz formātu, kurā vienam no profesoriem, piemēram, fiziķim, ir jāizstāsta pārējiem - arī filologiem, vēsturniekiem utt. -, ko viņš dara, kāpēc tas ir forši. Kodols, kas nāca, bija apmēram trīsdesmit, lai gan uzreiz teikšu, ka profesoru skaits LU ir daudz lielāks. Tātad arī mūsu pašu vidē interese par citu zinātnieku darbu ir... Šis profesoru klubs nav mana ideja, tā ir nosperta, bet, kā teica mans tēvs, labi nozagts ir tikpat kā nopirkts. Īsi sakot, Bērkli Universitātē arī ir šāds profesoru klubs, kurā tu kā profesors vari būt ne vairāk kā gadu - jo gribētāju ir baigi daudz! Tu pāris gadu gaidi rindā!
Cik saprotu, jums tuvas ir humanitārās zinātnes. Ir tāds kungs Jurģis Šķilters, kurš ik gadu LU ietvaros savā nozarē, kognitīvajās zinātnēs, spēj savākt pasaules līderus. Tātad ideja šos guru stādīt priekšā plašākai sabiedrībai publisku lekciju formā. Un atkal tā īsti piepildīt aulu nevaram... Protams, ir bijuši gadījumi, kad varējām. Piemēram, kad pirmoreiz ciemojās jūsu kolēģis, slavenais BBC žurnālists Niks Gauings...
Tā, starp citu, nav laba zīme.
Ja tā padomā... Pārpildīta zāle bija kādam šarlatānam no Krievijas, kurš bija izdomājis «visu izskaidrojošu» teoriju, kas atbild uz visiem jautājumiem medicīnā, ģeoloģijā, un, šķiet, arī mūžīgo dzinēju bija izgudrojis.
Atvainojos, kāpēc jūs tādu vispār laidāt iekšā?
Pirmkārt, tas nav jautājums man, jo es tad nebiju rektors, otrkārt, es domāju, ka arī ar šādiem cilvēkiem ir jādiskutē. Nav pareizi kaut ko jau a priori pasludināt par ačgārnu. Ja drīkst privāta rakstura atklāsmi - atpakaļceļā no ASV lidmašīnā lasīju grāmatu par fiziskas vēsturi, un, ziniet, tās dīvainās kompānijas, kas turpat Bērkli apkaimē savācās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados, fiziķi, parapsihologi un tamlīdzīgi personāži, kaut kādā dīvainā veidā kopīgu semināru rezultātā nonāca līdz tam, kas mūsdienās pazīstams kā kvantu kriptogrāfija.
Lai kā arī būtu, zinātnes un sabiedrības attiecībās lielu lomu spēlē mediji. Savukārt, ja mediji ir pilni ar kārtējām blēņām «britu zinātnieki atklājuši...» žanrā, jūs, pat aktīvi būdami, neko daudz nepanāksiet.
Taisnība, bet man neliekas arī pareizi medijus nosaukt par vainīgajiem, jo tam, kā mediji stāsta par zinātni, ir dažādi cēloņi. Atkal personisks stāsts no Bērkli Universitātes pieredzes. Neapgrūtināšu ar detaļām, bet tur ir tāds formāts, ka profesori izbrauc ārpus universitātes un vienu dienu cits citam stāsta, ar ko kurš nodarbojas. Klāt ir arī prese - ar nosacījumu, ka neraksta uzreiz tieši par dzirdēto. Tātad tā ir iespēja saprast, kas tie ir par ļaudīm. Īsi sakot, pat ja nerunā tieši par zinātnes žurnāliem, bet, piemēram, tādu izdevumu kā San Francisco Chronicle, lielai daļai no tiem, kuri raksta par zinātni, ir attiecīgais doktora grāds. Tālāk - viņi to rakstu veido mēnesi. Jūs varat atļauties rakstīt vienu gabalu mēnesi? Nē, jums ir jādomā, kā nopelnīt naudu.
Jāpiemin arī, ka savulaik nelaiķe Inta Brikše ieviesa savā fakultātē tādu labu lietu kā dabaszinātņu kurss topošajiem žurnālistiem, tā ietvaros attiecīgie zinātnieki, es to skaitā, centās normālā valodā pastāstīt, ar ko viņi nodarbojas. Tā, lai žurnālistiem veidotos vispārēja sajūta. Šī vispārējā sajūta ir ļoti svarīga. Nezinu, vai tā ir taisnība, bet ir tāds stāsts, ka reiz ASV Kongresā bijušas garas, neauglīgas debates par to, kā atšķirt erotisko mākslu un pornogrāfiju. Līdz viens kongresmenis vienkārši teicis: ko jūs te ņematies?! Parādiet man bildi, un es pateikšu, kas tā ir - erotika vai pornogrāfija. Respektīvi, ir jābūt šai sajūtai, kas ļauj pateikt, kas tas ir - revolucionāra, iespējams, traka, bet tomēr ideja, kuru ir vērts apspriest, vai arī tā ir... zinātnes pornogrāfija.
Ir pilnīgi skaidrs, ka pasaules izjūtas var būt dažādas: racionāla un tikpat labi tāda, kas balstās mistiskās sajūtās, intuīcijā, - Avilas Terēze, Tomass Mērtons vai budistu mūki. Tā nav problēma - man neliekas, ka mums uzreiz jāsaka, tas ir kaut kas slikts. Problēma mums rodas tad, kad mēs abas šīs sajūtas mēģinām salikt kopā. Dažiem nez kāpēc liekas, ka šī iracionālā sajūta, kas atklājas caur mūziku, mākslu utt., kaut kā kļūs pamatotāka, ja tai mēģinās piekabināt «zinātniskumu». Vai cits piemērs - deviņdesmito gadu sākumā dažās Latvijas skolās bija «baltās stundas», šķiet, tā tās sauca, kurās bērniem stāstīja, kuram kokam ir laba enerģija un kuram ne visai... Respektīvi, nav problēmas stāstīt par mūsu senču pasaules uzskatu, kāda loma tajā bijusi kokiem utt., bet nevajag visu sajaukt kopā.
Ir gan problēma arvien šaurākā mūsdienu zinātnes specializācijā. Proti, pat ja mums ir saskaitāmie - publika grib klausīties, zinātnieki grib stāstīt -, ir grūti no mazajiem ļoti smalki un forši izstrādātajiem stikliņiem salikt kopā lielo bildi.
Pieminētais publisko lekciju žanrs te tieši noder. Protams, nenoliegšu, zinātniekam tā ir dilemma arī šādā modelī... Es pats esmu mēģinājis šādās publiskās lekcijās stāstīt par kvantu fiziku. No vienas puses, ir jāstāsta tā, lai kaut cik saprot arī nespeciālists. Tad tu sāc meklēt analoģijas, bet vienā brīdī pats sāc domāt, vai analoģiju piemeklēšanā neesi aizgājis tik tālu, ka sāc fleitēt. Ziniet, dažādās valstīs ir dažāda prakse. Piemēram, Francija šajos jautājumos ir ļoti strikta - izklāstam jābūt gana precīzam. Un tad tas var būt diezgan sausi. Amerikāņu pieeja ir pretēja. Tiesa, jāņem vērā, ka uztveres atšķirības var būt pat speciālistu vidē. Tātad es strādāju kvantu fizikā un, atzīšos, esmu lepns, ka māku savu sakāmo papildināt ar visādām trīsdimensiju bildēm, ka māku tādas uzzīmēt. Un tad kādā cienījamā ASV universitātē fiziķu saietā kāds cits profesors tā arī man pateica: tu beidz te man zīmēt tos gurķus un tomātus, uzraksti formulu!
Un kādu «materiālu» jūs saņemat no vidusskolām?
Man ir zināma pieredze, piedaloties gan Iespējamās misijas stundās, gan nometnē Alfa. Tas varbūt skanēs mazliet bravūrīgi, bet man pat nav tik svarīgi, ka jaunietis atnāk studēt fiziku, nezinot kādu formulu, - tāpēc es, profesors, te esmu un gan jau iemācīšu. Man svarīgāk ir, lai skola iedod to sajūtu, ka šī zinātne ir interesanta, varētu pat teikt, stilīga. Ja ir šī sajūta, gan jau aizies arī viss pārējais. Starp citu, šī motivācija, sajūta veidojas (vai neveidojas) vēl pirms vidusskolas.
Vēl viens aspekts sabiedrības attiecībās ar zinātni ir tāds, ka no pēdējās tiek prasīti t. s. praktiskie rezultāti. «Kur ir mūsu Nokia?!» Un tad ir tā, ka objektīvi vieglāk ir tiem zinātniekiem, kuri var nolikt uz galda kādu jaunu medikamentu. Tas pats jau, protams, humanitārajās zinātnēs. Kāpēc tiem arheologiem jārok ārā kauli? Lai tie kauli guļ, kam tie traucē!
Divas daļas. Es, protams, varu teikt - ja nebūs fundamentālās zinātnes, nebūs arī lietišķās. Ja nebūs ķīmijas, bioloģijas fundamentālā līmenī, nebūs arī pamata jaunu medikamentu radīšanai. Bet atkal - sava vaina ir mūsu pusē. Ļoti konkrēts piemērs. Viena no lielajām riska kapitāla kompānijām ilgstoši spietoja ap LU, un tad vienreiz viņi atnāk pie manis un saka: kaut kas pie jums nav kārtībā. Mēs konstatējām, ka viens no jūsu godājamiem profesoriem nodarbojas ar baigi interesantu lietu, aizgājām pie viņa un teicām: ja tu iesākto papildināsi ar to un to, mazliet kaut ko pamainīsi, varbūt iznāks to ideju komercializēt un tu kļūsi par miljonāru. Ko atbild tipisks Latvijas profesors: mani tas neinteresē! Ja gribi, savāc to ideju, bet es strādāšu akadēmiski tā, kā uzskatu par vajadzīgu. Tie riska kapitālisti neizpratnē - viņi taču gatavi dot profesoram naudu, viņi taču paši to trūkstošo posmu pielikt klāt nevar, bet profesors vienalga negrib. Bet tad ir otrs stāsts, ar pozitīvu ievirzi. Manam labam draugam vairākkārt pieminētajā Bērkli Universitātē bija students - uz ģenialitātes robežas, bet, kā zināms, tie uz ģenialitātes robežas nereti ir pilnīgi nevadāmi. Jaunais cilvēks izmācījās, ieguva doktora grādu, bet tagad jautājums, kur lai Saimons strādā? Skaidrs, ka pasniegt viņš nevar, jo šajā darbā tomēr nevar uz nedēļu pazust, lai cik tu ģeniāls būtu... Īsi sakot, profesors un viņa bijušais students nodibināja firmu, kas pārdod ļoti smalkus kvantu mehānikas aprēķinus. Un - lai gan mans draugs brīžiem nosirmo, kad Saimons atkal pazudis, jo tā biznesu taisīt nevar, - tā firma pastāv jau, manuprāt, piecus gadus. Respektīvi, komercializēt var daudz ko. Protams, var teikt, ka profesora Auziņa nodarbošanās ar rubīdija atomiem par Latvijas nodokļu maksātāju naudu ir pilnīgi nevajadzīga, bet - ja man ir desmit doktorantu, rezultātā Latvija potenciāli iegūst desmit cilvēku, kuri spēj risināt nestandarta jautājumus un situācijas.
Cita lieta, kā zinātne ir organizēta. Proti, man neliekas īsti pareizi, ka tā notiek institūtos, kuros sēž vīri ar vēl sirmākām bārdām par manējo. Procesam vajadzētu notikt augstskolās - kaut vai tāpēc, ka, mazliet ciniski sakot, doktorants kā darbaspēks izmaksā lētāk.
Stāstā par zinātni mēs visu laiku runājam par budžeta finansējumu. Bet kā tad ar privāto? Labi, sākotnējā kapitāla uzkrāšanas periodā bija citas vajadzības, piemēram, balts BMW. Bet cilvēki taču it kā mainās, tomēr naudas ieguldīšanas jautājums paliek.
Latvijas gadījumā ir kāda noklusēta problēma, par kuras pieminēšanu uz mani apvainojušies daži ekonomikas ministri šajā valstī... Proti, veidojas uzņēmēju paaudze, kas primāri ir orientēta uz Eiropas fondu naudas apgūšanu. Ķibele ir tā, ka šajā segmentā svarīgs ir ne tik daudz rezultāts, cik tas, lai procedūras būtu ievērotas. Šādam biznesam zinātne nemaz nav nepieciešama.