Uzmanīgi lasīju anotāciju un aizķēros aiz «ilūziju zuduma par mākslu».
Tā drīzāk ir kuratores Ingas Šteimanes provokācija. Mūsu saruna notika mēnesi pirms izstādes, kad vēl gremdējos jautājumos un atbildēs, nekas vēl nebija īsti formulēts. Tās ir domas par ilūziju zudumu, nevis «ilūziju zudums». Tāpēc jau vienādojumā «māksla ir lielāka par ikdienu».
Izstāde jāskatās ļoti uzmanīgi. Tā būtībā ir provokācija, pārblīvēta ar atsaucēm, kuras ir svarīgas man pašai, maniem mākslas meklējumiem. Skatītājam tās var pilnīgi neko neizteikt.
Ko tieši izstāde, jūsuprāt, provocē?
Provocēju uzmanību, domājot par to, vai skatītājs prot lasīt attēlu, kurš ir ļoti vienkāršotā formā. Vienādojuma formāts tiek izturēts visu laiku.
Skatītājs pieradis pie reprezentācijas, tēlainības?
Šoreiz mēģināju neļauties formas estetizācijai, bet, manuprāt, tas līdz galam nav izdevies. Eju pavisam citu ceļu, pirmo reizi esmu godīga, atzīstos, bet uz to var būt nepatīkami, pat kaitinoši skatīties. Tā ir meklējumu procesa izstāde. Svarīgi, ka pēc tās slēgšanas nekas nepaliek pāri. Nekas materiāls.
Aizkustinoši, kā skatītāji, sevišķi bērni, izpaužas uz sienām. Ļoti priecājos par sazīmēto un lielāko daļu no tā sabildēju. Izrādās, arī latviešiem piemīt temperaments, viņi spēj atstāt zīmes. Īpaši viens mākslas darbs tiek apzīmēts, tas, kurā ir vienkārši līnija. Biju pārsteigta, ka nebija gandrīz nevienas rupjības.
Mani arī drusku tracināja, ka īsti nesaprotu.
Tai izstādei ir divas atslēgas - Jozefs Boiss un Jukio Mišimas radikālā daiļrade. Svarīgs arī kino montāžas princips, izmantota plūstoša secība noteiktā virzienā, ko norāda pulksteņi zem zīmējumiem. Un vienādojums kā formas lakonisms un izteiksmes veids. Runa ir par vērtībām, proporcijām, attiecībām. Ja neizprotat uzdevumu, tad formulai nav jēgas. Var šo uzdevumu nerisināt un vienkārši zīmēt pats.