gadā, kad komunisti aizliedza šo organizāciju un izsludināja valstī ārkārtas stāvokli, arodbiedrībā jau bija desmit miljoni biedru - katrs ceturtais valsts iedzīvotājs -, un tās aizliegšana gan piebremzēja, taču ne apturēja sistēmas sabrukumu. Pat ja pieņemam, ka Ahmadinedžāds tiešām ieguva 63 procentus balsu, kā apgalvo valdība un ko opozīcija noliedz, bet citur pasaulē valdības nesteidzas apsveikt, otra galvenā kandidāta Mira Hoseina Musavi atbalstam atdotās trešdaļas vēlētāju balsis, bet jo īpaši šo vēlētāju desmitu tūkstošu nebaidīšanās iziet ielās un prasīt - «Mēs gribam brīvību!» - liecina par nopietnu plaisu Irānas autoritārā režīma monolītā.
Neviena nevēlētajiem Irānas augstākajiem vadītājiem mullām ir iemesls ar bažām atcerēties ja ne Poliju, tad noteikti pašu Irānu 1979.gadā, kad islāma revolūcija aizmēza neviena nevēlēto un saikni ar sabiedrību zaudējušo šahu. Kopš tā ir izaugusi jauna paaudze - 70 procenti Irānas iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem. Liela daļa šo jauno cilvēku ir labi izglītota un nepārprotami vēlas, bet nu jau arī skaļi pieprasa pārmaiņas. Bijušais premjerministrs šā paša režīma valdībā astoņdesmitajos gados Musavi nav gluži demokrāts Rietumu izpratnē, taču viņš sola šādas pārmaiņas, to skaitā vairāk tiesību sievietēm, un katrā ziņā sniedza iespēju vēlētājiem balsot pret pašreizējo prezidentu un viņa pārstāvēto lietu kārtību.
Irānas vadītāji ir sadūrušies ar «kontrolētās demokrātijas» vislielāko problēmu - ka tā darbojas tikai tikmēr, kamēr kontrolētie piekrīt, ka tos kontrolē. Kad vairs ne, tad režīmam atliek vai nu krist, vai nu izvērst nežēlīgas represijas. Irāna, kuras valdnieki turpina attīstīt kodolprogrammu, taču zaudē leģitimitāti gan pašu mājās, gan starptautiski, pašlaik, šķiet, nonākusi uz šāda naža asmens. Turpmākajai notikumu attīstībai valstī būs nopietns iespaids ne tikai uz pašu Irānu, bet arī uz visu Tuvo Austrumu reģionu.