Platais vakars

Vīnē slavenākie ir Grincingā, kur no centra pusstundā var nokļūt ar 38. tramvaju. Vasarā tur nav ko darīt, jo pilns ar autobusiem un tūristiem, bet tagad vajadzētu būt labi. Izkāpju no tramvaja un priecīgā solī dodos lejup pa ieliņu uz kādu vienkāršo _hoirigeru_. Ir pirmdienas vakars, un tikai viens ir vaļā. Pie pašiem vārtiem mani apsteidz tūristu autobuss, un no tā izkāpj 40 vācu pensionāru, un saiet «manā» krodziņā! Par ko!!! Kamēr tie lēnām un organizēti ieņem rezervētās vietas, aiz manis jau stāv vēl 40 vācu pensionāru. Atkāpties nav kur! Iesēžos kaktā un domāju: vismaz paskatīšos, iedzeršu kādu kausiņu un iešu tālāk. Paņemu uzkodiņas. Tās pašam jāizvēlas pie bufetes - tā pieņemts. Paņemu lielu karašas riku un pāris zieķīšu - cūku tauciņus ar kraukšķīšiem (mmmm!), kapātas gaļas zieķīti, biezpienu ar mārrutkiem un kapātu oliņu ar lociņiem un citiem zaļumiņiem. Taukmaizīti ēdot, iedomājos par Vili Lāci. Kā stāstā _Vanadziņš_ - tēta taukmaizīte, mazajam puikam mājās paliekot! Pie vīna taukmaize ir lieliska - izoderē māgu! Skābais vīns nededzina, un arī uzreiz tā nesareibsti. Tad vēl paņemu vienu šķēli kraukšķīga cūkas vēdera. Ādiņa patiesi kraukšķ uz zoba un pati kūst mutē. Gaļīte sulīga un garšīga! Tā aiziet arī otrais un trešais kausiņš... Pa tam laikam viesmīļi, kas parasti ir arī vīndara ģimenes locekļi vai radagabali, stumj vāciešiem ratus ar cūkas kakla karbonādes cepetīšiem, šmorētiem gailēniem un šķovētiem kāpostiem ar ķimenītēm. Visi klusējot ēd. Ierodas jauniešu kompānijas. Viena svin kursabiedra dzimšanas dienu, citai tāpat - platais vakars. Pusstundas laikā krodziņš pilns. Un nav nekāds mazais! Pa vairākām zālēm kādas simt vietas būs! Vēl laukā koka galdiņi zem vīnstīgām un lampiņu virtenēm! Kopā ar manu ceturto kausiņu zālē ienāk arī muzikanti. Divi sirmi vīri. Sejas kaut kur redzētas un šķiet pazīstamas! Tas viens uz mata kā Artis Pabriks pēc 10 gadiem ar divām ģitārām, apvienotām vienā, tas otrs - Tālis Tisenkopfs pēc 30 gadiem ar plīvojošiem, izpūrušiem, sirmiem matiem (kapu blondais tonis, kā viņš pats to nosaucis) un ar akordeonu. Vispirms abi iedzer pa kausiņam un tad sāk spēlēt visādus slavenus austriešu gabalus. Vecie vācieši burtiski atplaukst. Sirmās, ilgviļņotās kundzītes saviļņotas, ar sārtiem vaigiem un mirdzošām acīm. Visi galdi šūpojas dziesmā un dzied līdzi, pievienojas arī jaunieši. Sātu gūst gan miesa, gan oma! Tad jau viesmīļi stumj ratus ar štrūdelēm un kafeju! Muzikanti tik uzrauj, un vecīši jau šķiet sirdī jaunāki par tiem studentiem pie blakus galdiņiem. Pēc kafejas visi organizēti pieceļas un dodas uz autobusiem. Neviens nav piedzēries! Tikai smaidoši un apreibuši no prieka un vīna. Vīri stalti! Ne viens vien, redzams, kādreiz stalti nesis vērmahta formu. To stāju mana arī pēc gadiem! Kundzītes laimīgas. No piektā kausiņa atsakos, jo tāpat jau ir labi! Pēc brīža zāle sāk tukšoties. Vecais muzikants (tas, kurš Tisenkopfs), iedams man garām, pasmaida un noprasa: «Nu, kā bija? Kā filmā, vai ne?»