Zaļās pēdas
Domubiedru grupu pirms trim gadiem izveidoja cēsniece Alise Upmale, tad zā-les pļaušana bija aktuāla - vecāki viņai uzticēja mauriņa aprūpi. Arī Alises draudzenēm bija identisks uzdevums savos pagalmos. Lai ar draudzenēm varētu padalīties pieredzē, Alise izveidoja domubiedru grupu. Diskutēja gan par to, kā pēc pļaušanas efektīvāk nomazgāt traki zaļās pēdas un iztīrīt apavus, gan par svaigi pļautās zāles smaržu. Protams, arī par iedegumu, jo pļaujot var labi nosauļoties - «staigā apkārt un grozies kā vistiņa grilā no visām pusēm».
Domubiedru grupu Alise atrada, un tai sāka pievienoties cilvēki no dažādām Latvijas vietām, stāstot, kā veicas pļaušana. Patlaban grupā ir 304 biedri. «Tas norāda, ka latvieši ir čakli un rūpējas par apkārtni,» vērtē Alise.
Diskusijas par zāles pļaušanu var dalīt nopietnajās un jautrajās. Otro ir vairāk. Nopietnas sarunas norit par zāles pļāvēja modeļa iegādi, zīmolu salīdzināšanu, tehniskām ķezām. Kāds spriež par automātisku zāles pļāvēju, kurā var ievadīt programmu, nopļaujot ierobežotu teritoriju. Nepieciešamības gadījumā pļāvējs pats uzlādējas.
Sarunām piemīt sezonalitāte. Jau martā kāds sāk gaidīt izdīgstam pirmo zāli, kāds - eļļot pļāvēju. Par savu pirmo pļāvienu ņipri ziņo gan Zigis no Pilsrundāles, gan Kaspars, kuram esot «ausis un plaušas pilnas putekļu». Savukārt Signija taujā, vai vēl kādam pavasarī ir žēl nopļaut, pienenes. Izrādās, daļai žēl, daļai nemaz. Oskars iesaka puķes nežēlot un nopļaut pirms tās sāk pūkot vai kaisīt sēklas. Mārcis smej, ka «tieši interesanti pārkrāsot zālāju - no dzeltena uz zaļu».
Atšķirībā no britu un amerikāņu forumiem par mauriņa kopšanu dārza portālos latvieši atļaujas būt emocionāli. Par vissaistošāko šajā procesā viņi dēvē sauli, svaigu zāles smaržu, zaļas pēdas, padarīta darba sajūtu, sakoptu ainavu un vakara alus krūku. Pēc labi padarīta darba pļāvējiem visbiežāk gribas padzerties ūdeni vai vēsu zemeņu kokteili, apēst saldējumu un kādu ķirsi. Cits gan nostrādājies tā, ka vēlas iekosties pamatīgā rupjmaizes rikā ar žāvēta mājas speķa šķēli vai nobaudīt mazu, mazu eklērkūciņu, piedzerot melnu rūgtu kafiju.
Omītes pro līmenis
Zāles pļāvēju asociācija ne-smādē arī tos, kuriem tīk pļaut ar izkapti, trimmeri, sirpi un kaut vai žileti. Tādu gan ir mazākumā. Uldis atceras, ka bērnībā palīdzējis siena talkā un vectēvs, sēžot uz siena vezuma, dziedājis un spēlējis akordeonu. Savukārt Dikijs aizbraucis pie vecmāmiņas un izvicinājies ar izkapti: «Par pļaušanu vecmuterīte uzcepa dievīgas kartupeļu pankūkas.» Omīte gan mazdēlam pļaušanā iekabina, jo viņa vāc sienu. «Viņa ir profiņa līmenī!»
Gadās arī pa skumjākai diskusijai, kur pļāvēji atzīst, ka nespēj «pieķerties zāles pļāvējam un atkal tā zāle tik gara», toties skatīties uz paveikto gan patīkot. Sliktākie zāles pļāvēju brīži ir iepļaušana vardē, koka saknē vai kurmja rakumā. Ja asmeņi sabeigti, ieteicams izlasīt asociācijas biedru vēlējumus Ziemassvētkos - lai tev zem eglītes būtu labs zāles pļāvējs vai vismaz izkapts!
Daži biedri ir tik aktīvi, ka pievienojuši attēlus ar zālājiem, kuros izpļāvuši gan smaidošu seju jeb smailiju, gan šaha galdiņa kvadrātus un atrāda pirmo izpļauto taciņu. Uzrunāju vienu no viņiem - Mārci Ancānu, kurš asociācijā ir no pašiem pirmsākumiem. Kādu dienu, rakājoties pa draugiem, atradis šo grupu un tai pievienojies. Ko dod tāda virtuāla pļaušana? «Kur gan citur parunāšu par zāles pļaušanu?» Mārcis jautā. Viņš regulāri pļauj zāli vecāku mājās Suntažos. Ar mauriņu tiekot galā piecās stundās. Vispirms uzliek pleijerī mūziku, vislabāk transu - Arminu van Bīrenu vai Tiesto-, tad sēžas uz pļāvēja - traktorīša Džoņa. Ja ir saulains, novelk kreklu, lai iesauļotos. Kad lielums nopļauts, ķeras pie stumjamā pļāvēja un manevrē starp ābelēm. Visbeidzot darbs trimmerim, lai iznīcinātu katru vēl palikušo zāles kumšķi. «Kad beidzu darbu, patīk pasēdēt un papriecāties par paveikto.» Dažkārt gan gadoties pa ķezai - lai arī zālāju Mārcis pārzina, patrāpās pa saknei vai kurmja rakumam. Reiz arī nopļāvis kādu lakstu, ko vecmamma lūgusi atstāt. «Mēģināju apvienot īsziņu rakstīšanu ar pļaušanu. Ietriecos ābelē.» Ieminos Mārcim, ka varbūt laiks piedalīties ikgadējās pļaušanas sacensības. «Ko nu - tur jau ar izkapti pļauj.»
Kāds ir laba mauriņa noslēpums? «Angļu mauriņa recepte: nopļauj divreiz nedēļā un tā simt gadu.»