Tikko lasīju, ka 2012. gadā budžets kultūrai Igaunijā tiek palielināts par 10 miljoniem eiro. Tās summas ir nesalīdzināmas - esmu jau teicis, ka mēs vairs nedrīkstam sevi ar igauņiem salīdzināt, tas vilciens ir pārāk tālu aizgājis. Bet, jā, finansējuma struktūra Igaunijā ir sakārtotāka un loģiskāka. Viena no lielākajām kļūdām kultūras jomā Latvijā tika pieļauta Repšes valdības laikā, kad tika likvidēta Kultūrkapitāla fonda finansējuma sasaiste ar ieņēmumiem no akcīzes nodokļa. Igauņi šo sasaisti saglabāja, attiecīgi viņiem fonds nav kaut kāda iestāde, kurai valdība visžēlīgi iedod naudu. Šogad iedodu tik, nākamgad atņemu. Nē, fonds ir neatkarīga institūcija, nepakļauta Kultūras ministrijai, fondu auditē Valsts kontrolē. Ieņēmumi - 3,5% no akcīzes tabakai un alkoholam plus 46% no azartspēlēm. Plus, protams, ziedojumi utt. Attiecīgi 2011. gadā mūsu Kultūrkapitāla fonda budžets bija knapi divi miljoni, igauņiem 20 miljoni eiro. Mēs sakām - krīze. Bet Igaunijā arī ir krīze. Tajā pašā laikā, ja skatāmies, ka pildās viņu budžets, redzam, ka šogad alkohola/tabakas akcīzes plāns izpildīts par 105,3%, tātad pārsniegts, azartspēlēm plāns izpildīts par 150,1 procentu. Pat krīzes laikā tūristi brauc, dzer, smēķē, spēlē azartspēles, attiecīgi tas naudas buferis kultūrai reāli strādā. Īpaši skumji, ka pati Kultūrkapitāla fonda ideja nāk no mums, bet redz, kā igauņi to pareizāk īsteno.
Tātad valsts attieksme pret kultūru ir labvēlīgāka. Kā politiķiem izdevies to pārdot sabiedrībai? Jo nav noslēpums - ja naudas pietrūkst, tad normālam cilvēkam rodas vēlme teikt, ka medicīna vai drošība ir svarīgāka par dzeju un gleznām...
Mēs esam aizkavējušies savā intelektuālajā attīstībā. Proti, deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija jau bija atguvusi neatkarību, turpinājās tā nacionālā pašapdziedāšanās, Latvija, atvainojos, priekšā un pakaļā, cīņa pret ienaidnieku utt. Tas turpinās, un tas var nogurdināt sabiedrību un veidot plaisu. Igauņiem izdevās saglabāt saikni starp radošo inteliģenci un sabiedrību arī tāpēc, ka viņiem netika slēgts neviens no kultūras izdevumiem, kuri šo saikni uztur. Mums - pats zini, kā gājis... Līdz ar to igauņiem intelektuālās kultūras svarīgums nav jāpierāda. Kad viņu Kultūrkapitāla fonda vadītājs nospēlēja astoņus miljonus kronu azartspēlēs, jā, atkāpās kultūras ministre, bet neizskanēja tēzes, kas apšaubītu paša fonda nepieciešamību... Tomēr es gribētu atgriezties pie politiķiem. Mums valdībās, to skaitā šajā, ir cilvēki, kuri ir neveiksminieki. Cilvēks kļūst par kultūras ministru tāpēc, ka personīgi pazīst Ziedoni... Ko tu gribi?
Vai nav tā, ka mūsu sabiedrības, arī politiķu, nereti īgnā attieksme pret kultūru saistīta ar to, ka t. s. radošajā inteliģencē ir izveidojušās kliķes, kur viens otru slavē, piešķir naudu utt.?
Igaunijā nav iedomājama situācija, kad vienam no naudas dalītājiem komisijā pašam ir pieteikts projekts, un tad viņš iziet uz balsošanas brīdi ārā, pārējie nobalso, un viss kārtībā. Vienkārši jāuzraksta skaidri spēles noteikumi, lai šādas aizdomas nerastos. Tas man atgādina senus laikus, kad spēlēju orķestrī... Nopelnījām konfektes, un tad bija tā - cik nu kurš pagūst pagrābt... Tās naudas dalīšanas gadījumā vēl tiek nodzēsta gaisma istabā, dakšiņa rokā, ar ko otram iedurt...
Esam konstatējuši, ka igauņu attieksme pret kultūru ir ieinteresētāka. Ja pagriežam to ratu otrādi - ko par igauņiem mēs varam nolasīt viņu literatūrā? Kas ir viņu īpatnais? Redz', mums ir vesela plejāde dāmu...
Te ir vairākas «kastītes». Viena ir ļoti spēcīgais vēsturiskais romāns, kura aizsācējs Jāns Kross vairākkārt izvirzīts Nobela prēmijai, un spilgts tradīcijas turpinātājs Matss Trāts. Vīvi Luikas vēsturiskais romāns Septītais miera pavasaris tulkots desmitiem valodu. Viņi spējuši radīt vēsturisko romānu, kas ... kā lai saka... nav banāls. Man grūti nosaukt ko līdzvērtīgu latviešu literatūrā. Otrā «kastītē» būtu intelektuālais romāns. Piemēram, Jāna Kaplinska Acs, kas ir gan romāns, gan dialogs starp kristietību un budismu. Trešajā «kastītē» būtu tas mītiski paraboliskais romāns, kura aizsācējs ir Andruss Kivirehks. Un man liekas, ka ar tādu pašironiju paskatīties pašiem uz sevi, uz savu vēsturi, pat uz tādu tēmu kā izsūtīšanas, kā to dara viņš, mēs īsti nemākam. Līdz ar to igauņus izceļ vēsturiskums, intelektuālisms un pašironija.
Nu jā, ar pašironiju mums literatūrā ir pašvaki...
Man liekas, ka mums tā ir politikā. Viens no maniem draugiem igauņu rakstniekiem bija sajūsmināts par to sižetu Bloomberg televīzijā - cik perfekts aktieris! - un ilgi nespēja noticēt, ka tas ir nevis aktieris, bet mūsu finanšu ministrs...