Jā, zināma pieredze ir - pie mums restitūcija ir notikusi.
Latvijā par to ik pa laikam izraisās asas diskusijas, tāpēc svarīgi saprast, kā ar šo jautājumu esat tikuši galā jūs - mūsu kaimiņi.
Restitūcija arī pie mums tika īstenota ne vienā dienā. Process aizņēma ilgu laiku - domāju, ka aptuveni 12 gadu. Visu šo laiku parlamenta un valdības locekļi baidījās, satraucās par to, kā to uztvers Lietuvas sabiedrība.
Un kāda bija cilvēku reakcija?
Gala rezultātā nekādas negatīvas publiskas reakcijas neesmu fiksējusi. Varbūt ir kaut kas, ko es nezinu, bet man liekas, ka tad, kad likums tika pieņemts, Lietuvas iedzīvotāji nereaģēja negatīvi. Un savukārt šodien, jau pēc tam, kad pagājuši vairāki gadi, cilvēkiem ir bijusi iespēja pārliecināties, ka restitūcija Lietuvas valstij ir nesusi tikai labumu.
Kādu?
Pirmkārt, restitūcijas rezultātā Lietuvas vārds kļuva labāk uztverts starptautiski, jo starptautiskās ebreju organizācijas atbalstīja restitūcijas procesu Lietuvā un pēc tam, kad likums bija pieņemts, publiski pauda lielu pateicību gan valdībai, gan parlamentam.
No otras puses, un es varu to teikt kā Brīvās gribas fonda, ko veidoja restitūcijas līdzekļu pārvaldībai, priekšsēdētāja, restitūcija nesa valstij arī materiālu un intelektuālu labumu. Jo šodien Lietuvas ebreju kopiena un Brīvās gribas fonds var piedalīties dažādos projektos sadarbībā ar citām organizācijām - kā lietuviešu, tā arī citu valstu. Tas ļoti tuvina ebreju un lietuviešu tautu. Visa nauda nonāk fondā, un ir ar likumu noteikts, ka tā izmantojama tikai Lietuvas ebreju vajadzībām. Ļoti būtiski, ka visi līdzekļi tiek izmantoti Lietuvā, tātad atgriežas valsts ekonomikā.
Kādi bija restitūcijas apjomi?
Saskaņā ar likumu valsts uzņēmusies saistības desmit gadu laikā restitūcijas fondā iemaksāt 126 miljonus litu. No šīs summas trīs miljoni tika izmaksāti holokausta upuriem, kuri dzīvo kādā citā pasaules valstī. Papildus tam Brīvās gribas fonds ir nolēmis daļu līdzekļu veltīt kompensāciju izmaksai cilvēkiem, kuri glāba ebrejus. Atlikusī nauda, atskaitot nelielas administratīvās izmaksas, tiek izmantota tikai dažādu projektu finansēšanai.
Sabiedrība var būt droša, ka šī nauda tiek izmantota visas kopienas interesēs?
Projektu īstenošana ir ļoti viegli kontrolējama. Tāpēc praktiski nav iespējama līdzekļu ļaunprātīga izmantošana. Turklāt naudu, ko restitūcijas veidā izmaksā valsts, kontrolē nacionālais audits. Tāpēc mēs varam demonstrēt sabiedrībai un valstij šo līdzekļu izlietojuma caurspīdīgumu. Domāju, ka tas dod pamatu mums būt par labu paraugu restitūcijas naudas pārvaldīšanā.
Tātad Lietuvā valsts ebreju kopienai atgrieza nevis pašus ebrejiem kādreiz piederējušus īpašumus, bet gan kompensēja to vērtību naudā?
1992. gadā bija premjera rīkojums nodot ebreju kopienai kādreizējos ebrejiem piederošos īpašumus. Tā vietā, lai atdotu īpašumus, kam ir kaut kāda vērtība, valsts atdeva pamatā tikai tos, kuri prasījās pēc lieliem ieguldījumiem remontos un atjaunošanā. Ebreju kopiena kļuva par īpašnieku aptuveni 20 mazām sinagogām, kas atrodas Lietuvas mazpilsētās un kuras iepriekš bija izmantotas kā noliktavas. Bija nepieciešami ļoti lieli līdzekļi, lai šīs telpas atjaunotu. Līdz pat šai dienai šo problēmu neesam atrisinājuši.
Saskaņā ar jauno likumu valsts var ne tikai izmaksāt kompensāciju naudā, bet arī atdot nekustamo īpašumu, tādā gadījumā atrēķinot atgriezto īpašumu vērtību no pieminētajiem 126 miljoniem.
Zināms laiks pagājis. Vai varat nosaukt, kādas kļūdas pieļautas, tātad, no kādām vajadzētu izvairīties arī mums?
Kļūdas, protams, ir. Sākotnēji nebija paredzētas administratīvās izmaksas - pat biroja papīru nevarējām nopirkt. Mēs saskaramies ar nacionālā audita, ja tā var teikt, otru pusi - ir patīkami, ka nacionālais audits var apliecināt, ka mūsu darbs ir caurskatāms, bet, no otras puses, nacionālais audits mūsu naudu vērtē kā budžeta līdzekļus, līdz ar to mums jāstrādā kā budžeta organizācijai. Kā Brīvās gribas fondam, tā Lietuvas ebreju kopienai jārīko publiskie iepirkumi. Kopienas darbs kļuvis daudz birokrātiskāks. Pēkšņi esam tāda kā ministrija, uztveram to par apgrūtinājumu. Turklāt daļu līdzekļu vēlamies saglabāt nākotnei - laikam, kad pēc šiem desmit gadiem beigsies maksājumi no valsts. Naudu glabājam bankās Lietuvā, bet šodien, kā zināt, depozītu procenti ir ļoti zemi, ir inflācija, un līdz ar to ar katru dienu daļu naudas zaudējam. Diemžēl pēc likuma nekādās investīcijās šo naudu izmantot nedrīkstam. Līdz ar to var teikt, ka, protams, mūsu likums nav ideāls. Tajā vairākkārt veikti uzlabojumi, arī tagad mēs gribētu panākt uzlabojumus, kas ļautu mums darboties daudz efektīvāk, bet kopumā pats lēmums par restitūciju, bez šaubām, ir bijis pozitīvs. Un tas, kā jau teicu, dod daudz ieguvumu gan valstij, gan ebrejiem.
Kad gatavojāt likumu par restitūciju, noteikti ņēmāt vērā arī citu valstu pieredzi?
Jā, gan iepriekš, gan arī vēl tagad sekojam līdzi citu valstu pieredzei. Tam, kā šie jautājumi tiek risināti Čehijā, Polijā. Arī Austrijā, bet tur, protams, ir pilnīgi cits līmenis. Līdzīgs fonds ir arī Vācijā, tas, protams, ir daudz lielāks, cik zinu, tam piesaistīti arī uzņēmēju līdzekļi, taču nevar arī aizmirst, kādās valstīs dzīvojam, jo mūsu valstu ekonomiku līmenis ļoti būtiski atšķiras no tā, kāds ir Vācijā. Nevaram pretendēt uz tādām summām, ko saviem iedzīvotājiem var atļauties izmaksāt Vācija.
Nedrīkst arī aizmirst, ka Lietuvas ebreju kopiena, domāju, ka Latvijā ir tāpat, nekādu materiālu atbalstu no valsts nesaņem. Līdz šim Lietuvas ebreju kopiena pastāvējusi, pateicoties donoriem. Tagad Lietuvas ebreju kopiena var pastāvēt, pateicoties restitūcijas līdzekļiem.
Vēl gribu uzsvērt, ka kompensācija pie mums ir tikai par neatgrieztajiem bijušajiem ebreju īpašumiem, ne par ko vairāk. Tā nav kompensācija par morālajām ciešanām, par to, ka ebreji Lietuvā tika fiziski iznīcināti. Kā zināms, vairums ebreju - aptuveni 95% - tika iznīdēti.
Mūsu fondu veido ne tikai Lietuvas ebreju pārstāvji, bet arī starptautisko organizāciju pārstāvji. Un uz šo dienu tas nav traucējis ne mums, ne arī valstij, jo šīs starptautiskās organizācijas mums palīdz ar savu ilgstoši uzkrāto pieredzi, ieteikumiem. Mēs tikai 25 gadus, ja tā var teikt, esam brīvībā, bet citas organizācijas pasaulē pastāv jau ļoti ilgus gadus.
Kāds no Latvijas ir interesējies par Lietuvas pieredzi šajā jautājumā?
Mums ir cieša saikne ar Latvijas ebreju kopienas priekšsēdētāju Arkādiju Suhorenko. Mūsu domas ir līdzīgas, un vienmēr esam gatavi dalīties arī pieredzē. Var jau būt, ka pēc gada diviem atklāsim, ka kaut ko varēja darīt citādāk, labāk, bet šodien varu balstīties uz secinājumiem par to, kas valstī noticis šo divu gadu laikā.