Nav noslēpums, ka ASV politikā ir krietni vairāk naudas (ne tikai pašsaprotami absolūtā izteiksmē, bet samērojamā arī) nekā Latvijā. Attiecīgi šīs lielvalsts politiķi var atvēlēt nesalīdzināmi vairāk līdzekļu dažādiem pētījumiem, aptaujām un analītiķiem. Ar pragmatisku mērķi, protams, iepatikties maksimāli lielam vēlētāju skaitam. No šī viedokļa daudzsološs uzstādījums ir materiālam, kas izlasāms New York Magazine aprīļa numurā, jo tas ir - pretēji bieži dzirdētajam, ka mūsdienās politiskajai ideoloģijai nav lielas nozīmes, ļaudis savā izvēlē vadās ne tikai pēc mazākā ļaunuma vai pēdējā mirkļa iespaida principa. Proti, atbilstoši ASV partiju sistēmas īpatnībai virkne visnotaļ nopietnu zinātnieku, izrādās, cenšas noskaidrot, vai starp demokrātu un republikāņu atbalstītājiem atšķirības nav psiholoģijas un pat gēnu (jūs izlasījāt pareizi) kombināciju līmenī. Attiecīgi vēlētāju fokusa grupas tiek pētītas, ne tikai uzdodot tradicionālos jautājumus (piemēram, par nodokļiem, valsts lomu veselības aprūpē vai ieroču pieejamību privātpersonām), bet pētot viņu paradumus, dzīvesvietas, fobijas. Lūk, konservatīvajiem vairāk patīk dokumentālās filmas, liberāļi esot naskāki uz dziedāšanu; konservatīvo guļamistabās esot vairāk kalendāru, savukārt liberāļu - karšu. Pirmos vairāk emocionāli «uzvelk» (mērījumi ar elektrodiem un sviedru izdalīšanās intensitāti) kaut kas viņiem nepatīkams (piemēram, skatīties uz Klintoniem), savukārt liberāļi dzīvāk reaģē uz to, kas viņiem patīk. No šīs datu gūzmas tiek izdarīti gaužām praktiski secinājumi - piemēram, demokrātu kandidātiem prātīgāk aģitēt parkos, kur ļaudis nodarbojas ar kādām sporta spēlēm, jo liberāļiem šāds atpūtas veids esot raksturīgāks, tātad uzrunāšana vairāk trāpa mērķī.
Īsi sakot, politiķi ASV savu vēlētāju pazīst līdz pēdējai vīlītei (vai vismaz tā uzskata paši un viņu padomdevēji). Tomēr šo pozitīvo iespaidu pabojā jautājums, kas rodas, lasot šo aptauju rezultātus. Proti: tātad balsis sadabūt politiķi māk, bet nekur nemanīju, ka šīs izpētes varoņdarbu rezultātā viņi ne tikai zina, kādas frāzes lietot, bet kas viņu dārgajam, smalki izpētītajam elektorātam būtu noderīgs. Tiek koncentrēti milzu resursi, lai «tiktu iekšā» - vai pēc tam tiks kaut kas darīts noderīgs nācijai, tas jau ir cits jautājums.