Ja runājam par šāgada pirmajiem septiņiem mēnešiem, tad ieņēmumi pārsniedz izdevumus par 55 miljoniem eiro, līdz ar to palielinājies arī uzkrājums. Gada sākumā tas bija 367 miljoni eiro, augusta sākumā - 422 miljoni, bet gada beigās varētu sasniegt 470 miljonus eiro.
Kā šis uzkrājums radies?
Galvenokārt regulējot to, cik mēs tērējam. Iemaksu likme ir stabila, un katru gadu, veidojot budžetu, tiek nolemts, cik daudz naudas mēs varam tērēt. Liela nozīme uzkrājuma izveidē ir arī tam, ka piemaksas pie pensijām par darba stāžu, sākot ar 2014. gadu, tiek maksātas no valsts pamatbudžeta, šogad tie ir 160 miljoni eiro.
Latvijas Pensionāru federācija, pamatojoties uz šo uzkrājumu, vēlas panākt lielāku pensiju indeksāciju. Kā tas izskatās no sociālās apdrošināšanas budžeta stabilitātes viedokļa - ko varam un ko nevaram atļauties?
Jāsaprot, ka katra jauna izmaksu pozīcija ietekmē ne tikai kārtējo gadu, bet arī visus turpmākos. Līdz ar to ir jāvērtē, cik mēs varam tērēt ilgtermiņā, lai šo uzkrājumu nenoplicinām tiktāl, ka mums ir jāaizņemas nauda pensiju izmaksām. Tā kā nav vērojams straujš algu pieaugums, tad arī padarīt daudz straujāku pensiju indeksāciju nav pamata.
Vai varam cerēt, ka arī nākotnē uzkrājums pieaugs un tikai palielināsies?
To mēs nevaram apgalvot. Tas būs svārstīgs. Katru gadu pensionējas atšķirīgi cilvēki. Ja kāda gada pensionāriem ir aprēķinātas lielākas pensijas, tad arī izmaksas būs lielākas. Arī ieņēmumu daļa var būt katru gadu atšķirīga, jo mēs neesam pasargāti no jaunām ekonomiskajām krīzēm, arī demogrāfiskā situācija var ieviest būtiskas korekcijas. Turklāt vēl ir atklāts jautājums par to pensiju pārrēķināšanu, kurām to aprēķināšanā tika piemērots negatīvs kapitāla indekss.
Kāds ir jūsu viedoklis - vai pensijas, kuru aprēķināšanā ir piemērots negatīvs kapitāla indekss, ir jāpārrēķina, turklāt ar atpakaļejošu datumu? Kā norāda atsevišķi eksperti - tad jau jāpārrēķina arī trekno gadu uzpūstie indeksi...
Negatīva kapitāla indeksa piemērošana bija ļoti diskutabla. Citās valstīs, kur tiek piemērots kapitāla indekss, tas ir nofiksēts uz 1 un zemāks netiek piemērots. Starpība starp pensijām, kurām ir un kurām nav piemērots negatīvs kapitāla indekss, ir ļoti liela. Ja tiks pieņemts lēmums par pensiju pārrēķināšanu, tad, manuprāt, tam būtu jāattiecas uz visām pensijām, ne tikai mazajām.
Cik tas varētu prasīt no budžeta?
To pagaidām ir grūti pateikt, jo vēl nav skaidrs, kā šī pārrēķināšana notiks.
Kas šobrīd notiek ar otro pensiju līmeni, cik tas ir ienesīgs? Vai sociālo iemaksu daļa, kas tiek novirzīta otrajam līmenim, ir optimāla? Pašlaik pensijām tiek novirzīti 20% no strādājošo ienākumiem: 15% pirmajam pensiju līmenim, 5% - otrajam.
Domāju, ka sadalījums starp pirmo un otro līmeni ir ekonomiski pamatots. Pārāk lielu iemaksu īpatsvaru mēs nevaram novirzīt otrajam līmenim, kas ir individuāls uzkrājums, lai pietiktu naudas pirmajam pensiju līmenim, kas darbojas pēc solidaritātes principa. Kopumā pensiju otrā līmeņa uzkrājumi ir ar pieaugošu tendenci, un tas stabilizē visu pensiju sistēmu kopumā. Jāteic, ka dalība šajā līmenī ir ļoti augsta - 1 200 000 dalībnieku.
Cik liels īpatsvars no pensijas būs otrā līmeņa uzkrājumiem tiem cilvēkiem, kas iemaksas tajā būs veikuši visu savu darba mūžu? Jāatgādina, ka dalība šajā līmenī ir obligāta visiem, kas dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija, pārējie var pievienoties brīvprātīgi.
Īpatsvars nav pārāk liels, tie varētu būt aptuveni 20% no pensijas. Jāatceras - ja kādu brīdi netiek veiktas iemaksas pirmajā pensiju līmenī (piemēram, cilvēks kādu laiku strādā ārvalstīs), iemaksātais otrajā līmenī turpina pelnīt.
Daudz tiek runāts, ka otrā līmeņa naudu aktīvāk varētu izmantot Latvijas tautsaimniecības attīstībai. Vai redzat šādas iespējas?
Veidojot otro līmeni, viens no mērķiem bija ar tā palīdzību piesaistīt investīcijas Latvijas tautsaimniecībai, kam bija jādod pozitīvs efekts uz jaunu ražotņu un darbavietu izveidi. Šis mērķis diemžēl nav īstenojies. Tomēr jāatceras, ka otrā līmeņa ieguldīšanas galvenais princips ir strādāt ar peļņu, nevis investēt, piemēram, infrastruktūrā, kas nenes peļņu. Par to, kur ieguldīt otrā līmeņa naudu, atbildīgi tās pārvaldnieki.
Kā raugāties uz samērā plaši izplatīto uzskatu, ka nelabvēlīgās demogrāfiskās situācijas dēļ pašreizējai četrdesmitgadnieku paaudzei solidārās pirmā līmeņa pensijas «nespīd» un viņi var paļauties tikai uz saviem uzkrājumiem?
Tas ir pārspīlēti. Mēs jau sarunas sākumā runājām par budžeta stabilitāti ilgtermiņā, kuras dēļ jāatsakās no kāda šodienas pensionāriem labvēlīgāka lēmuma. Pašreizējās budžeta ilgtermiņa prognozes rāda, ka situācija ir stabila. Bažas gan rada tie cilvēki, kas iemaksas veic no minimālās algas. Diezin vai viņi būs apmierināti ar to pensijas apmēru, ko pie šādām iemaksām garantē pirmais līmenis.
Viens no argumentiem, kāpēc cilvēki izvairās no sociālo iemaksu veikšanas pilnā apmērā, ir neuzticēšanās sociālās apdrošināšanas sistēmai. Kurš gan nav dzirdējis frāzi: «Divdesmit gadu laikā, kas man ir līdz pensijai, viss vēl mainīsies desmit reizes.»
Pēdējo desmit gadu pieredze varbūt arī ir devusi zināmu pamatu cilvēkiem tā uzskatīt. Taču lietas mainās, un arī politiskie lēmumi kļūst izsvērtāki. Mēs nevaram salīdzināt to cilvēku pensiju aprēķināšanu, kuri sociālās apdrošināšanas sistēmā piedalās varbūt tikai pusi darba mūža, ar tiem cilvēkiem, kuri jau no darba gaitu sākuma ir tās dalībnieki. Tās ir principiāli atšķirīgas situācijas, jo cilvēkiem, kas visu darba mūžu ir sistēmā, vairs nebūs kaut kādu pārejas posmu, kas jārisina ar atsevišķiem lēmumiem.
Runājot par sociālo iemaksu griestiem, ir trīs varianti. Pirmais - tos saglabāt, otrais - tos atcelt, bet ierobežot izmaksas, trešais - atcelt gan iemaksu, gan izmaksu griestus. Kuru variantu jūs atbalstītu?
Visiem variantiem ir savi plusi un mīnusi. No budžeta viedokļa visizdevīgākais būtu atcelt iemaksu griestus, bet noteikt izmaksu. Bet tādā gadījumā, protams, ir jautājums par taisnīgumu. Kuru no variantiem izvēlēties, tā ir politiska izšķiršanās.
Runājot par darbaspēka nodokļu sloga samazināšanu, vai redzat iespēju, ka tiek samazinātas sociālās iemaksas?
No vienas puses, ar iemaksu likmi mēs varam regulēt, cik lielu uzkrājumu apdrošināšanas budžetā vēlamies veidot. No otras puses, samazinot likmi, pēc tam atkal nepieciešamības gadījumā to paaugstināt būtu ļoti sarežģīti. Tāpēc lielas priekšrocības ir tam, ka sociālo iemaksu likme ir stabila.
Vai ir iespējams pateikt, kāds ir optimālais budžeta uzkrājumu līmenis?
Tā dēvētajai likviditātes rezervei ir jābūt aptuveni 140 miljoniem eiro. Par pārējo ir jautājums, tas ir jāskata kontekstā gan ar demogrāfijas «bedri», gan iespējamām ekonomiskajām krīzēm. Piemēram, nesenajā krīzē izmaksas no sociālās apdrošināšanas budžeta varējām nodrošināt, lielā mērā pateicoties tam, ka bija šis uzkrājums viena miljarda eiro apmērā.
Cik nozīmīga ir Finanšu ministrijas iecere noteikt obligāto sociālo iemaksu minimumu?
Tas ir apsveicami, jo tad cilvēkiem, kas saņem mazāk par minimālo algu, būs vismaz zināmas sociālās garantijas.
Kā strādājošais var pārliecināties, ka darba devējs par viņu veic sociālās iemaksas?
Visērtāk to var izdarīt portālā Latvija.lv. Jāteic, ka VSAA e-pakalpojumus izmanto vidēji 30 000 cilvēku mēnesī, no tiem apmēram puse seko informācijai par savu apdrošināšanas stāžu un iemaksām.
Kādas ir jaunākās tendences izsniegto slimības lapu skaita ziņā?
Ja runājam par šo vasaru, tad bija vērojams pieaugums salīdzinājumā ar pērnā gada vasaru. Pieaug gan izsniegto slimības lapu skaits, gan pabalstu apmērs. Es gan to nesaistītu ar kādām fiktīvām darbībām.
Kāds ir jūsu viedoklis par jauno elektroniskās slimības lapu reģistrācijas sistēmu, par kuru jau savu nopēlumu izteikuši ģimenes ārsti?
Mēs ļoti gaidām, kad šī sistēma tiks ieviesta praksē, jo tas atvieglos arī mūsu darbu un būs draudzīgi klientam. Jo tieši slimības pabalsti ir pieprasītākais mūsu pakalpojums. Ļoti gribas cerēt, ka šis projekts tiks sekmīgi īstenots. Jāpiebilst, ka Lietuvā šāda elektroniskā sistēma darbojas nu jau vairāk nekā piecus gadus.
Cik jūs esat pieejami cilvēkiem reģionos, cik jums ir filiāļu un vai piedalīsieties pašvaldību vienotajos klientu apkalpošanas centros (KAC)?
Mums ir 14 teritoriālās nodaļas, bet klātienē pieejami esam 40 vietās visā Latvijā. Mēs jau pirms KAC izveides sadarbojāmies ar pašvaldībām, īpaši apbedīšanas pabalstu saņemšanas jautājumos, kad cilvēkiem ir svarīgi tos saņemt maksimāli īsā laikā. Noteikti būsim pieejami arī KAC.
Komercbankas apgalvo, ka tām reģionos būtiski sarūk klātienē sniegto pakalpojumu skaits. Kā tas ir jums?
Tas ir svārstīgi un neprognozējami, to ietekmē dažādi apstākļi, piemēram, uzņēmumu bankrots. Kad bija problēmas ar Liepājas metalurgu, Liepājas nodaļā ievērojami pieauga klātienes apmeklējumu skaits. Jāteic, ka trešā daļa klātienes klientu tiek apkalpoti Rīgā. Mēs rēķināmies, ka arī turpmāk cilvēki tiks apkalpoti klātienē.