Pēdējo dienu norises Latvijas politikā atsauc atmiņā anekdoti par vīreli, kurš sūdzējās par neciešamiem dzīves apstākļiem pārlieku šaurā dzīvoklī. Viņam ieteica tur izmitināt arī kazu, un, kad pēc pāris nedēļām bija iespēja no tās tikt vaļā, dzīves apstākļi tajās pašās telpās itin nemaz vairs nešķita tik dramatiski. Arī valdības veidošanas laikā sauktie potenciālā premjera uzvārdi aizvien vairāk nostiprina sajūtu, ka Straujumas valdība, lai arī tai piemita ļoti daudzi trūkumi, tomēr, šķiet, bija daudz jēdzīgāka par to, kāda varētu būt nākamā. Vēl vairāk - no dažiem viedokļu līderiem, kas iepriekš bija ļoti kritiski pret Vienotības priekšnieci Āboltiņu, jau izskanējuši daudz piezemētāki izteikumi par to, ka tad jau labāk, lai ir viņa nekā kāds no tiem, kas būtu partiju ignorēti vai publikas izsmieti.
Tiesa, pati Āboltiņa nule atļāvusies kārtējo reizi publiski apliecināt, ka viņas lielākais ienaidnieks ir... pašas mēle. Nav izmantojusi iespēju paklusēt, skarbus vārdus veltot tiem, kas, viņasprāt, vainojami Vienotības nevienotībā (lai arī cik tas dīvaini skanētu). Var jau saprast ilgstošas varas partijas līderes bažas par brūkošajiem reitingiem, bet, lai vispirms tā sanaidotos ar koalīcijas partneri Nacionālo apvienību, ka tā i dzirdēt negrib par Āboltiņu valdības priekšgalā, tad pašai gāzt savu valdību un vēl pēc tam citādi domājošos partijā pielīdzināt Donbasa separātistiem... Ko tur teikt - partijas grāvēja, ne līdere, vai ne?
Bet, plašāk raugoties, ja kāds ir vainojams Vienotības pašreizējās neveiksmēs, tad tā ir Tautas partija. Ar to, ka tās vairs nav. Varat iedomāties, cik mobilizēta, uz kopīgu mērķi orientēta būtu Vienotība, ja tai kā agrāk būtu bijis šāds ļoti konkrēts, visās problēmās vainojams ārējais ienaidnieks?! Bet, ja tāda nav, trūkst arī tā vienīgā magnēta (izņemot iespēju būt pie varas), kas šo partiju vispār satur kopā. Jo vienotas ideoloģijas taču tai nav. Un te nāk prātā kāda cita līdzība, to nesen redzēju kolēģa rādītajā karikatūrā par kaimiņvalsts prezidentu Putinu, kura lielākā vēlēšanās Salavecim - lai arī turpmāk ir vismaz kāds valsts ārējais ienaidnieks.
Bet, jāsaka, situācija uz Latvijas politiskās skatuves ir visai bēdīga, ne tikai vērtējot jau pieminētās ilgstošās premjerpartijas nākotni. Kā graujoša blakne savstarpējā naida vairošanas politikai, kas jau kādus piecus gadus aizstājusi daudzmaz konsekventu rūpēšanos par valsti, tās sabiedrību, ir tas, ka spilgtus līderus varas partijās nomainījuši pa straumei peldētāji. Nekad iepriekš taču nav bijis tā, ka izslavētie līderu rezervistu soliņi lielākajās partijās ir tukši kā izslaucīti un Valsts prezidenta uzrunātie premjera amatam, kā saka, dod kurvīti viens pēc otra.