Ungārija ir itin spilgts piemērs tam, ka ilgstoši balstīt politiku uz vainīgā meklēšanu nevar. Šīs zemes valdība ir veikusi visus klasiskos grēkāža konstruēšanas un sabiedrības neapmierinātības dzēšanas «vingrinājumus». Visā vainot priekšgājējus un ierosināt pret viņiem krimināllietas - darīts. Krīzes pārvarēšanas cenu koncentrēt uz vienu sociālo vai biznesa grupu - darīts. Citviet šī grupa ir «bagātnieki», Ungārijā politiķi izvēlējās bankas, kas vismaz sabiedrības mitoloģiskajā domāšanā pārklājas, turklāt maģāru gadījumā izdevīgi papildinās ar šo banku ārzemniecisko izcelsmi. Vēl šajā «džentlmeņa komplektā» ietilpst iekšējā etniskā ienaidnieka atrašana (piemēram, čigāni) vai sakašķēšanās ar kaimiņvalsti, vainojot to ungāru minoritātes apspiešanā.
Lai kā arī būtu, grēkāžu atrašana savienojumā ar zināmai sabiedrības daļai patīkamo stingras varas piesolīšanu vismaz Rietumu demokrātijās var «strādāt» gadu divus. Galu galā rezultāts ir viens - jaunu, «garšīgu» ienaidnieku saraksts izsīkst, attiecības ar ļauno finanšu oligarhiju sabojātas. Ungārija, kā jebkura suverēna valsts, var izdarīties, kā vēlas, kaut vispār izdzīt ārvalstu bankas. Tikai jāatceras, ka, piemēram, Argentīnai, lai atgrieztos starptautiskajos finanšu tirgos pēc brašās «durvju aizciršanas», bijuši nepieciešami (un process vēl turpinās) vairāki gadi. Mūsdienu pasaulē spekulēt ar ideju «kur tad bez mums liksieties?» izrādās kļūdaini arī valstij ar ārvalstu investoriem pievilcīgu tirgu.