«Dizains ir izmantojams, tiražējams un lietojams pēc būtības,» tāda ir Sandras Krastiņas pārliecība. Līdzīgi domā arī Latvijas Dizaineru savienības priekšsēdētājs Arvīds Endziņš: «Galvenais ir nevis uztaisīt jaunu lietu un pēc tam piemeklēt tukšu vietu, kur es tagad varētu to iestumt, bet definēt, ar ko pasaule kļūs labāka no tā, ka es kaut ko tādu esmu uztaisījis. Nevar nēsāties apkārt ar savu tabureti un mēģināt iestāstīt, ka tā ir labāka par iepriekšējo. Pasaulē parasti dizaina izglītība ir saistīta ar politehnisko institūtu, tehniskajām lietām.»
Līdz pat novembrim Latvijas sabiedrībai būs iespēja intensīvi padziļināt izpratni par mūsdienīgu dizainu. Arī padeldēt dažu labu aizspriedumu. Arī to, ka dizains ir «kaut kas smalks un dārgs, ne jau man». Vēl viena uztveres nezāle, kas tracina dizaina ekspertus.
Dizaina nozarē notiek vairāki lieli notikumi. No 6. līdz 9. oktobrim Ķīpsalas hallē notiks starptautiskā mēbeļu un interjera izstāde Baltic Furniture 2011. Šogad sacentīsies 101 Latvijas dizaineru darbs septiņās nominācijās: Interjera dizains, Vides dizains, Modes/tekstila dizains, Fotodizains, Rūpnieciskais dizains, Grafiskais dizains, Iepakojamais dizains. Krīzes pēdas vispamanāmākās esot Vides dizaina nominācijā. Trūkstot pasūtījumam, netiek piedāvāti spilgti vides risinājumi, piemēram, bērnu laukumi u. tml. Līdz pat novembra beigām Rīga ar izstādēm un diskusijām kļūs par tikšanās vietu Baltijas valstu un Ziemeļvalstu dizaineriem.
Trūkst dizaina uzņēmēju
«Dizainera identitāte svārstās starp vēlamo un esošo. Vienmēr atgādinām, ka mums ir spēcīgs radošais potenciāls (teicama dizaina izglītība utt.), bet līdz virsotnei, t. i., kādam atzīstamam un atpazīstamam līmenim tikuši tikai nedaudzi. Meinstrīms rotē ap mājražošanas līmeni vai vintidža lietu uzprišināšanu. Tendence tomēr ir augšupejoša, krīze ir noformējusi sabiedrības viedokli par Latvijā ražota produkta nepieciešamību, tāpat kā modē ir zaļā domāšana - ar pēdējo latviešu dizainers var identificēties,» uzskata dizaina eksperte Ilze Martinsone. Viņu kaitina runas, ka nav ražošanas, jo tas sen jau vairs neatbilst patiesībai: «Padomju laiki, kad milzīgās rūpnīcās strādāja veseli mākslinieku cehi, nekad neatgriezīsies. Es teiktu, ka trūkst dizaina uzņēmēju, tāpēc sekmējas tiem latviešu dizaineriem, kuri paši ir gatavi kļūt par uzņēmējiem (zīmoli Zofa, Mammalampa, An&Angel, Mint u. c.).» Arī Sandra Krastiņa vērš uzmanību, ka dizaineram nav jāstrādā vienam. Pat ja esi zemes dzīvē nepraktisks ģēnijs, viņasprāt, «tik daudz prāta ir jābūt, lai atrastu un izveidotu labu komandu». Viņas skatījumā slavējami ir visi tie piemēri, kad dizainers ir spējis savu ideju uzlikt uz ražošanas līnijas. I. Martinsone norāda, ka mūsdienās dizaina produkts bieži top, radot ieceri un tad pasūtot vajadzīgās detaļas dažādiem ražotājiem.
Audzināja čempionu
«Arī dzīvnieku pasaulē visi bruņurupucīši, kas izšķiļas, netiek līdz jūrai. Domāju, ka atbirums ir diezgan liels,» atbild A. Endziņš, vaicāts par potenciāli neapzinātiem talantiem. Viņš pats dizaina izglītību ieguvis laikā, kad audzināja par čempioniem un kā komandas spēlētājus netrenēja. Šīs tradīcijas dēļ, viņaprāt, radošā plāksnē Latvijas dizaineri ir spēcīgi, bet biznesa ķēriens vēl nav tik stiprs. «Nāk jaunā paaudze. Tas ir gaisā,» A. Endziņš novērojis, ka amatniecības kvantitatīvais sprādziens palēnām kondensējas arī kvalitātē. Piemēram, Karīnas Šišlo Saldo dzintaru viņš raksturo šādi: «Līdz sāpēm vienkārša ideja.» I. Martinsone netic, ka pagrīdē darbojas nenovērtēti latviešu dizaina ģēniji. «Ja kāds sevi par tādu uzdod, viņš visdrīzāk ir netalantīgs vai sliņķis. Ja dizaineriem ar funkcionālā dizaina izglītību trūkst darba, viņi vienkārši uzsūcas citos laukos, varbūt reklāmā, daļa rada mākslas darbus izstāžu zālēm vai darbojas citās dizaina jomās - interjerā, grafikas dizainā u. c.,» uzskata eksperte.