Jādomā, tieši šī apsvēruma dēļ kaimiņvalsts Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess pagājušās nedēļas nogalē atļāvās norāt igauņu žurnālistus par pārlieku parlamenta un citu institūciju kritizēšanu, kas radot draudus demokrātijai. Ir gan viena būtiska nianse, kas atšķir igauņu prezidenta un Latvijas pašmāju politiķu vēršanos pret masu medijiem, kuri, pildot savu demokrātijas sargsuņu lomu, nepiever acis uz demokrātiski ievēlēto amatpersonu rīcībām, par kuru ētisko vai morālo aspektu ir pamats šaubīties.
Proti, kamēr latvju politiķi Saeimai veltītajā kritikā saskata vienīgi sazvērestības un ļaunprātīgu parlamenta prestiža graušanu, kaimiņvalsts prezidents tomēr norādījis, ka tajā, ka masu mediji spēj atrast kritizējamu vai izsmejamu rīcību, grūti vainot masu medijus.
Vēl pavisam nesen teju visos Latvijas plašsaziņas līdzekļos nosodījumu izpelnījās no iekļaušanas vienotajā atalgojuma sistēmā izsprukušo parlamenta deputātu lēmums nesamazināt savas algas un arīdzan dāsno kompensāciju sistēmu atstāt tādu, kāda tā bija labākos gados. Vai kritiskie vārdi par «dzīvošanu citā Latvijā» sasniedza savu mērķi? Nekā nebija, tā vietā, lai domātu par to, kā mainīt atalgojuma un kompensāciju sistēmu, Saeimas priekšsēdis Gundars Daudze sāka pie katras iespējas aizrādīt, ka Latvijas parlaments ir izcili trūcīgs un viens no «švakāk atalgotajiem Eiropā». Iespējams, ka tā tas ir. Taču arī Latvijas Saeimas uzticamības reitings ir zemākais Eiropā - parlamentam uzticas tikai aptuveni 6% iedzīvotāju. Tātad - spīkeram vairāk vajadzētu uztraukties nevis par trūcīgumu deputātu maciņos un bankas kontos, bet gan par uzticības deficītu.
Vairāki 9.Saeimas deputāti, tos skaitā tādi, kuri parlamentā jau kopš Augstākās padomes laikiem un balsojuši par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4.maijā, jau paziņojuši, ka 10.Saeimas vēlēšanās vairs nekandidēs. Un diez vai šāds lēmums pieņemts tikai masu medijiem «inkriminētās» parlamenta prestiža graušanas dēļ.
Absurdi ir vainot spoguli par to, ka tajā redzamā seja izskatās paģiraina un bārdas rugājiem noaugusi. Nez kādēļ tie, kas pārmet masu medijiem Saeimas diskreditāciju, to neparko nevēlas atzīt.4