Izšķirīgi svarīgi tas bija valsts tapšanas laikā. Jānis Čakste, toreizējais Tautas padomes priekšsēdētājs, 1919. gada 18. novembrī atgādināja, ka vēl pirms gada liels bijis to latviešu skaits, kuri «(..) ar Latvijas patstāvības ideju nebūt vēl nebija apraduši, (..) un tādēļ patstāvības pasludināšanu uzlūkoja gandrīz kā avantūru».
Taču jau trīs gadus vēlāk, būdams Satversmes sapulces priekšsēdētājs, Čakste varēja teikt: «Latvijas valsts ideja, apziņa par Latvijas valsts vajadzību ir nostiprinājusies tautā cieši. Es domāju, mums tagad nerasies neviens pats, kurš būtu pret šo Latvijas valsts ideju.» Jānis Čakste un citi mūsu tautas priekšstāvji veidoja gan valsti, gan valsts apziņu un valsts gribu tautā. Šī darba iespaids ir sniedzies pāri viena cilvēka mūžam. Okupācijas laikā Jāņa Čakstes kapa piemineklis katru rudeni kļuva par vietu, kur pulcēties klusējošai tautas manifestācijai, par vēsturiskās atmiņas apliecinājumu, ka tauta atceras savu neatkarīgo valsti. Šī saglabātā valsts apziņa izskaidro, kāpēc astoņdesmito gadu beigās tauta tik pašsaprotami un vienprātīgi Tautas frontes vadībā apvienojās, lai atgūtu savu neatkarību.
Čakste ir uzstādījis augstu standartu saviem amata pēcnācējiem - pēc neatkarības atgūšanas nostiprināt un attīstīt Latvijas valstiskumu, veicinot piederības izjūtu latviskai un demokrātiskai Latvijas valstij.
Atjaunotās Latvijas Valsts prezidenti Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga, Valdis Zatlers un Andris Bērziņš to ir sekmīgi darījuši, balstoties uz tautas gribu un ņemot vērā laika izaicinājumus. Lai atceramies prezidentu ieguldījumu okupācijas armijas izvešanā, valsts nešaubīgajā ceļā uz Eiropas Savienību un NATO, Rietumu integrācijā, atbalstu valdībai visdziļākajā krīzes brīdī, iestāšanos pret korupciju un oligarhu varu, noraidījumu atsevišķu partiju populistiskiem priekšlikumiem, kas apdraudētu valsts stabilitāti.
Prezidenta institūcijai Latvijas valsts un valstiskās apziņas nostiprināšanā arī nākotnē būs īpaša nozīme. Pateicoties Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību komisijai, ir aizsākusies vērtīga diskusija par valsts pamatu, it sevišķi Satversmes kodolu un nepieciešamību to ietvert Satversmes preambulā. Tas ļautu mums visiem labāk izprast un vienoties par mūsu valsts nacionālo un demokrātisko identitāti, veicinātu konstitucionālo patriotismu. Nesenie referendumu ierosinājumi liek pārdomāt, kā stiprināt tiesiskumu. Konstitucionālo tiesību komisija ir atzinusi, ka viena no svarīgākajām Valsts prezidenta funkcijām ir būt Satversmes sargam. Apdomāšanas vērts ir ieteikums piešķirt prezidentam tiesības šaubu gadījumā par kāda likumprojekta atbilstību Satversmei pirms izsludināšanas to nodot izvērtēšanai Satversmes tiesā.
Daudz vēl būs darāms, lai mēs paši noticētu, ka maza valsts var būt veiksmes stāsts. Tam ir daudz piemēru vecajā Eiropā, un tagad tam labs piemērs ir arī Latvija, kas strauji un sekmīgi attīstās pēc nepieredzēti dziļas krīzes. Līdzīgi kā Čakste pārliecināja neticīgos laikabiedrus, ka Latvijas valsts ir iespējama, ir jāstiprina pārliecība, ka nacionāla valsts ir drošākais ietvars, gan lai sekmīgi izmantotu globalizācijas priekšrocības, gan lai nodrošinātu latviešu nācijas pastāvēšanu gadu simtos.
Vēršas plašumā diskusijas par Latvijas pievienošanos eirozonai, par to, vai Latvijai ieņemt savu vietu Eiropas kodolā vai palikt tās nomalē. Mums jāstiprina sabiedrībā apziņa - jo vairāk Latvijā būs Eiropas, jo drošāka un ilgtspējīgāka būs mūsu nacionālās valsts nākotne. Veicināt šo Latvijas nākotnei būtisko apziņu, manuprāt, ir arī Valsts prezidenta uzdevums.
Prezidenta institūcija ir izšķirīgi svarīga valstiskuma nostiprināšanā. Valsts prezidents, pārdomāti un argumentēti rosinot demokrātiskas diskusijas par tautas un valsts attīstību, palīdz sabiedrībai pieņemt racionālus lēmumus.
Jānis Čakste reiz teica, ka Latvija ir par mazu, lai latvietis justos no tās noguris. Es novēlu nenogurstošu spēku mums visiem!
(*) Runa gatavota Latvijas Valsts prezidenta institūcijas gadadienai veltītajai konferencei