Prezidents Andris Bērziņš ir vienkāršs. Viņa izturēšanās ir ļoti saprotama būtiskai tautas daļai, kurai viņš ir mentāli tuvs. Iespējams, tuvāks nekā visi iepriekšējie atjaunotās Latvijas valsts prezidenti. Lai arī Andra Bērziņa harisma nemirdz Vairas Vīķes-Freibergas spožumā, tomēr viņš «ar visu ādu» ir cilvēks no vides, kurā ir audzis. Ja Vaira Vīķe-Freiberga un varbūt arī Valdis Zatlers bija vairāk inteliģences prezidenti, Andris Bērziņš - vēl vairāk nekā Guntis Ulmanis - ir prezidents, kuram ir vieglāk komunicēt ar to sabiedrības daļu, kura ir lielais vairākums mūsu valstī.
Diena atskatās uz Valsts prezidenta gadu Rīgas pilī un secina, ka prezidenta augstais popularitātes reitings - viņu pozitīvi vērtē 56,2% Latvijas pilsoņu - ir izskaidrojams. Pirms gada Andris Bērziņš nerīkoja inaugurācijas balli, bet aizbrauca uz Nītaures vidusskolu un satikās ar savu pirmo skolotāju Ainu Dadeku. Atteicās no prezidenta rezidences. Nebrauc, sirēnām skanot. Uz darbu dodas kājām. Runā vienkāršā sarunvalodā, kādā runājam ar draugiem, ne tajā ierēdņu un politiķu dialektā, kas raksturīgs oficiālām Latvijas amatpersonām.
Valsts prezidents jau vairāk piespēlē Vienotībai, teic Augusts Brigmanis. Un tas ir acīmredzams, ka prezidents Bērziņš nav disidents. Literāte Māra Zālīte joprojām uztraucas, ka Andris Bērziņs ir «tumšais zirdziņš», ņemot vērā viņa CV. Un, protams, ka zemnieka viltība ir klātesoša gan šā cilvēka biogrāfijā, gan prezidenta Andra Bērziņa tēlā.