Sākusies faktiski pēdējā nedēļa oficiāli izvirzīto kandidātu uz Valsts prezidenta amatu publiskai iztaujāšanai un tirpināšanai. Kopumā tas norit diezgan garlaicīgi (atruna - priekšā gan vēl LTV rīkotās kandidātu publiskās debates). Turklāt ceturtā vara brīžiem pārcenšas. Mēs tik ļoti vēlamies, lai nākamais prezidents nebūtu provinciāls, ka paši kļūstam... provinciāli. Piemēram, liekot publiski demonstrēt, cik labas ir kandidātu angļu valodas zināšanas. Lūdzu saprast pareizi - jo vairāk valodu cilvēks zina, jo vairāk viņam informācijas avotu, tātad vismaz teorētiski plašāks skatījums. Tajā pašā laikā, šķiet, tiek piemirsts, ka arī gludi un tekoši var runāt pilnīgus niekus (kas turklāt tiek pamanīts), savukārt, ja sakāmais patiešām ir kaut kas būtisks, akcents vai pat paškritisks lēmums labāk izmantot tulka starpniecību ir otršķirīgi.
Un ir jautājumi kandidātiem, kurus līdz šim neesmu sadzirdējis. Piemēram: cik tālu valstij ir jāiejaucas indivīda rīcības brīvībā? Praksē redzam, ka XXI gadsimta Latvijā arvien biežāk parādās uzstādījums, kad «mēs» - ierēdņi, politiķi? - zinām labāk, kā «jums» pareizi audzināt bērnus, izturēties pret savu ķermeni un cienīt apkārtējos. Labprāt dzirdētu kandidātu (neaizmirsīsim arī, ka prezidentam ir tiesības likumus atdot uzlabošanai) viedokli par regulējumiem. Kaut līmenī - kādās dzīves sfērās tomēr būtu jāpaļaujas uz indivīda veselo saprātu un sociālajām kampaņām bez histērijas.
Atkal lūdzu saprast pareizi - neapšaubu, ka, piemēram, apreibinošu vielu (plašā nozīmē) lietošana rada lielus riskus pašam lietotājam un apkārtējiem. Tomēr vēsture liecina, ka aizliegumi vien nefunkcionē. 1914. gada sākumā Krievijas Valsts dome nolēma, ka «visas dzertuves uz laukiem slēdzamas jau plkst. 6, bet pilsētās vēlākais plkst. 11 vakarā». Tā paša gada 15. augustā Vidzemes gubernators izdeva cirkulāru, kas paredzēja: alkoholiskos dzērienus var iegādāties vienīgi ar... ārsta recepti. Paturēsim prātā, ka runa ir par politisko iekārtu, kad valsts savu gribu varēja uzspiest vieglāk un iedzīvotāji, iespējams, bija gatavāki norādījumus akceptēt. Un tomēr - vai tiešām kādam liekas, ka minētie regulējumi tika strikti ievēroti un ļaudis dzēra būtiski mazāk? Spriežot pēc atturības biedrību skaita, t. sk. ar tādiem burvīgiem nosaukumiem kā Agrais rīts un Apziņa, priekšrakstus ignorēja.
Var, protams, ieteikt tieši tāpēc arī par dažām tendencēm mūsdienu Latvijā nekreņķēties - tās paliks «uz papīra». Un tomēr - regulējumu tēmas apspriešana ļautu labāk nojaust, ko kandidāts domā ne tikai par Krieviju un paša kāroto posteni (pilnvaras, ievēlēšanas process utt.), bet arī par saviem līdzcilvēkiem.