Priecē tas, ka retorika pakāpeniski attīstās vajadzīgajā virzienā, jūtams, ka pieaug izpratne, kas nepieciešams ekonomikai, lai to attīstītu. Retorikai, kuru te dzirdējām, sakars ar realitāti tomēr ir mazs, jo politiķi pieskaņojas un saka to, ko vēlētājs grib dzirdēt, bet reālā situācija ir citāda. Vairāk populistiska un uz vēlētājiem vērsta retorika ir opozīcijā esošajām partijām. Savukārt partijām, kas ir pie varas, runas ir konkrētākas un piezemētākas, saprotot reālo valsts situāciju, likumdošanu, budžetu, ieņēmumu un izdevumu struktūru.
Opozīcijas partijas, protams, uzskata, ka pārvalde notiek nepareizi un ir jāmaina, bet izvairās nosaukt pārmaiņu finansēšanas avotus. Jaunais piedāvājums, ar ko nāk Zatlera Reformu partija (ZRP), tiešām ir reformas. Tāpat Nacionālais bloks (Visu Latvijai!-TB/LNNK/VL-TB/LNNK) atsevišķos virzienos piedāvā pārmaiņas. Ja vēlētāji Saeimas kodolu balsojot izveidos no jau esošajām vadošajām partijām un vēl šīm divām partijām, kas piedāvā pārmaiņas, tad sagaidāms, ka reformas notiks ātrāk. Turpretī Saskaņas centrs (SC) savā sociālajā virzienā un vēl kādos punktos varētu sadarboties ar Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS), bet neredzu nekādu vēlmi būtiski reformēt un radikāli mainīt ne nodokļu politiku, ne kādu citu līdzšinējo valsts pieeju.
Visi apzinās, ka patlaban jāattīsta infrastruktūra un nepieciešama stabilitāte, iezīmējas arī vārdi «eksports», «ražošana», «valsts atbalsts konkurētspējas veicināšanai», kā arī «izglītība». Skaidrs, ka investīcijas un izglītība ir svarīgs resurss, bet visi piedāvātie mehānismi kaut kādā formā jau eksistē, tie ir tikai jāattīsta tālāk, kas īpaši tika uzsvērts ZRP teiktajā, bet to pieminēja arī citu partiju pārstāvji. Idejas, ka nepieciešama laba valsts un industriālā politika, lai veicinātu un attīstītu ražošanu, savukārt izskanēja gan no ZRP, gan SC puses.
SC kā partijas, kas vienmēr ir atradusies opozīcijā, visas politiskās spēles ir vērstas uz to, lai piedalītos lēmumu pieņemšanā. Ja skatāmies, kas notiek Rīgas domē - tā ir sociālpolitika, kas iespējama, ja ir ko pārdalīt. Realitātē gan vairāk varam redzēt, ka šī partija īsteno pragmatiskāku jeb status quo politiku. VL-TB/LNNK - tā kā tajā acīmredzami ir ienākuši jauni cilvēki, kas papildus nacionālajai retorikai ir gatavi realizēt pragmatiski ekonomisku politiku. Es izturos piesardzīgi pozitīvi, jo jāskatās, vai viņi neiekritīs vecajā bedrē - atkarībā no saviem sponsoriem. Šlesera Reformu partijai ir jau vēsturiska problēma - šim politiskajam spēkam jau kopš Latvijas ceļa laikiem ir daudz spēcīgu cilvēku, kas realizē pragmatisku politiku, kas arī to padara par izplēnošu. Šo cilvēku mērķis ir vara, bet problēma tīri ekonomiskajā blokā ir ekonomisko mērķu savtīga realizēšana. Bērziņa kungs kā ilggadējs politiķis gan uzlika pareizus uzsvarus un prot pareizi runāt par pareizajām lietām. ZZS savukārt ir bezprincipiāla - vienīgais princips ir nebūt politiskajiem pašnāvniekiem un visu laiku nodrošināt savu atrašanos pie varas, kas ir viņu mērķis. Viņi realizē politiku, kas ir svarīga viņu galvenajam pārstāvim - viņi pēc būtības ir reģionu arodbiedrība, tāpēc galvenais elektorāts ir ārpus Rīgas dzīvojošie un pensionāri. Tas ļauj, nedomājot par valsts situāciju, perspektīvām un risinājumiem kopumā, populistiski uzstāties kā šīs grupas interešu aizstāvjiem, bet reālo politiku veidot atkarībā no jomām, kurās viņi darbojas, un pašu interesēm tajās. Vienotība, šķiet, darbojas rāmī, kas tai uzlikts. Šī rāmja ietvaros arī neredzu izteiktas ļaunprātības viņu darbībā, vienīgi vēlētos izdarīgāku politiku.
Apkopoja Andris Kārkluvalks