gada 30. janvārī sūtīta no Kirovas apgabala Vjatlaga uz Krasnojarskas apgabala Kazačinskas rajonu. Tā būtu visumā ikdienišķa izsūtītā vēstule ar detalizētu saņemto vēstuļu uzskaiti (lielākais dārgums līdzās maizei, kas turēja pie dzīvības) un citām sausām sadzīviskām ziņām, ja vien tā nebūtu rakstīta uz bērza tāss.
Tukuma muzejs izdevis tā direktores Agritas Ozolas un Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieka Ritvara Jansona pētījumu Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Cilvēks padomju represiju sistēmā. 1941-1956. Tajā ietverti desmit bērza tāss vēstuļu autoru dzīvesstāsti, kas tapuši, balstoties uz plašām dokumentu studijām. Grāmatas autori pievērsušies ne tikai 1941. un 1949. gada deportācijām un politiskajām represijām staļinisma laikā, bet ieskicējuši arī pretošanās kustību darbību. Pētījums tiks dāvināts Latvijas bibliotēkām, UNESCO asociētajām skolām un septiņiem Latvijas muzejiem, kuru krājumā glabājas Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Ir arī dienasgrāmatas, kur lakoniski iemūžināti visi izsūtījuma laika galvenie notikumi. Piemēram, ieraksti Veras Mildas Kalevicas piezīmēs liecina, ka vagoni ar apcietinātajiem cilvēkiem stacijā Tukums - II atradās divas dienas un tikai 16. jūnija vakarā uzsāka ceļu austrumu virzienā. Taču pārsvarā dominē intīma sarakste ar tuviniekiem - apsveikumi svētkos - izzīmēti pūpolzari Lieldienās, vēlējumi «Jautri pavadīt Līgo svētkus!» u. c. Uz bērza tāss rakstīti gan Raiņa dzejoļi, gan pašu sāpīgās ilgās pēc mājām dzimušas dzejas rindas. No 19 bērza tāss vēstulēm septiņas ceļojušas no vienas nometnes Sibīrijā uz otru, bet 12 vēstules sūtītas uz Latviju.
UNESCO sarakstā
Šīs vēstules Latvijā uzskatāmas par retumu. Septiņos muzejos saglabājušās tikai 19 no savulaik vairākiem desmitiem tūkstošu līdzīgām vēstulēm. Pavisam drīz gan šis skaitlis mainīsies, jo Agrita Ozola uz interviju atnāk ar labām ziņām -šajās dienās uzzinājusi par jaunu dāvinājumu.
Grāmatas tapšanas priekšvēsture mērāma vairāku gadu garumā. 2009. gadā UNESCO programmas Pasaules atmiņa ietvaros izveidoja Latvijas nacionālo reģistru un tajā līdz ar trim citām nominācijām iekļāva arī Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss, ko bija iesniedzis Tukuma muzejs sadarbībā ar sešiem citiem Latvijas muzejiem. Jau gatavojot nominācijas pieteikumu, Tukuma muzejs apzinājās nepieciešamību veikt plašāku pētījumu par vēstuļu autoru likteņgaitām. Ar Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes atbalstu tika izveidota ceļojoša izstāde Sibīrijas vēstules uz bērza tāss, ko 2011. gada 14. jūnijā atklāja Briselē. Vēstules ir bijušas apskatāmas arī Tukuma muzejā un Latvijas Okupācijas muzejā.
Aiz skaitļiem pazūd cilvēks
«Grāmata bija veids, kā labāk parādīt deportācijas un cita veida represijas padomju okupācijas periodā,» stāsta vēsturnieks Ritvars Jansons. Veidojot izstādes, viņš ar kolēģiem ievērojis, ka ļoti bieži aiz skaitļu rindām pazūd dzīvais cilvēks - «izsūtīti tik un tik, holokaustā nošauti tik un tik, tad sāk strīdēties - vai tiešām tik daudz varēja būt? Un vai izsūtīto skaits ir liels pret kopējo Latvijas iedzīvotāju skaitu? Taču tie nav tikai skaitļi, bet katras konkrētas dzimtas un konkrēta cilvēka liktenis». No otras puses, arī viņam pašam netrūkst skarbu skaitļu liecību: «No 1941. gadā izsūtītajiem apmēram piektā daļa bija skolas vecuma bērni un sestā daļa - mājsaimnieces. Savukārt 1949. gadā 26% no izsūtītajiem bija skolēni vecumā līdz 16 gadiem un bērni, kas pat skolā vēl negāja.» Vēsturniekam, pirmoreiz sastopoties ar bērza tāss vēstulēm, bijis pārsteigums, ka šādas ar visu marku un zīmogu apzīmogotas vēstules izgājušas caur pastu un tiešām sasniegušas Latviju. «Es domāju, ka arī lielai sabiedrības daļai tas ir pārsteigums,» pieļauj R. Jansons, kurš vēstulēs saskata ne vien vēsturisku, bet arī māksliniecisku vērtību. Vaicāts, kā uz šīm vēstulēm reaģējuši skolēni, vēsturnieks atbild: «Skolēniem ir brīnums, ka lēģeros cilvēkiem nebija vārda un uzvārda, tikai numuri, kur nu vēl vēstules uz bērza tāss!» Interese esot liela.
«Papīrs, sevišķi nometnē, bija lielā vērtībā. Pats esmu redzējis čekas krimināllietu protokolus, rakstītus uz vācu laiku dokumentu otras puses. Izmantoja arī vecas topogrāfiskās kartes. Papīrs bija deficīts pat šeit, Rīgā, nerunājot par Sibīriju,» vērš uzmanību R. Jansons. Savukārt Agrita Ozola pētījuma gaitā secinājusi, ka daži no ieslodzītajiem bijuši privileģētāki un bija lielākas iespējas rakstīt. Tā, piemēram, «sveķu vācējām bija tintes zīmuļi». Laimējās arī tiem, kam izdevās strādāt savā profesijā, kā, piemēram, vienai no grāmatas varonēm - ārstei Verai Mildai Kalevicai. «Tiesības rakstīt bija dotas tikai retajam,» uzsver A. Ozola.
Viss spektrs
Strādājot pie pētījuma, autori piedzīvojuši informācijas pārrāvumu, kāds radies, kad mājās pārbraukušie izsūtītie saudzējuši savus bērnus un mazbērnus un drošības labad nav viņiem par piedzīvoto neko stāstījuši. Neviena no vēstuļu rakstītājiem vairs nav starp dzīvajiem. Mazbērni labprāt gribētu dalīties, bet bieži viņu zināšanas ir visai skopas.
«Šķiet, ka vēstules, kas glabājas Latvijas muzejos, pārklāj visu spektru, gan hronoloģiski, gan ļaužu grupu ziņā. Ir gan 1941. gadā izsūtīties, gan 1949. Ir arī cilvēki, kas bija t. s. vācu atbalstītāji. Ir arī tie, kas aktīvi darbojās nacionālo partizānu organizācijās. Ir tie, kas piedalījās nevardarbīgā pretošanās kustībā. Un ir liela grupa nevainīgu cilvēku, kam faktiski neko nevar pārmest pat no čekistu viedokļa. Viņi vienkārši ir nepareizā ģimenē, nepareizā laikā dzimuši, auguši, nokļuvuši,» pabeidzot pētījumu, secinājusi Agrita Ozola.
Plašāk: www.tukumamuzejs.lv.